Īsā atbilde ir – tāpēc, ka es visu mūžu esmu pieradusi pie tā, ka mans ķermenis ir viegli tonizēts, un ar gadiem arvien vairāk pievēršu uzmanību tam, lai viņš būtu arī regulāri labi izstiepts un caurlaidīgs. Tāpēc, ka viņš ir mans darba instruments un arī vienkārši tāpēc, ka es labi jūtos, ja mans ķermenis, kuram neatsaku dažādas pasaulīgas baudas, ir arī trenēts, attīrīts un lutināts ar ķermeņa praksēm, kuras viņam ir labvēlīgas.
Man vienkārši patīk labi un viegli justies manā ķermenī. Taču pēdējos pāris gados, rīta pusē un dažreiz līdz pat pusdienlaikam, mani arvien vairāk izbrīnīja tas, ko redzu spogulī. Skatījos un atcerējos, ka taču “jāpaskatās pasītē”. Man šogad paliks 47.
Es zinu visu par sevis pieņemšanu un mīlēšanu bez nosacījumiem. Bet es tomēr gribēju saprast arī to – kā lai tiek vaļā no nu jau hroniskā aizpampuma ap acīm, kurš pats labprātīgi prom iet vairs neplāno. Un kā lai tonizē muskuļus (jā, arī mūsu sejā ir muskuļi un fascijas!), lai tie tik aktīvi neklausa zemes pievilkšanas spēkam un nemaina mana ārējo veidolu tik nesaudzīgi.
Es jutos iekšēji viegli, gaiši un priecīgi, bet spogulī uz mani raudzījās joprojām mīļa, taču nu jau pavisam sagurusi un sašļukusi sejiņa. Es viņai teicu, ka mīlu viņu tādu, kāda viņa ir, bet nodomāju un teicu viņai, ka kaut ko taču lietas labā noteikti var darīt! Paskatījos pasītē un ķēros pie izmeklējumiem.
Izraku daudzus gadus atpakaļ apgūtos sejas jogas materiālus, kurus toreiz tā arī neņēmu par pilnu, jo, kam gan jaunam un svaigam cilvēkam vingrināt seju! Es atradu vēl vienu labu ķermeņa un sejas prakšu pasniedzēju Austrijā, kura ir arī psihokineziologs. Tas man patīk, jo es jau sen saprotu, ka hipertonusi ir arī stresu un emociju sekas. Arī yin praksē jau vairākus gadus nodarbojamies ar sasprindzinājumu atbrīvošanu – sevi lēni un dziļi stiepjot, tā palaižot vaļā arī iekapsulējušās emocionālas pieredzes, kuras iesprūdušas ķermenī.
Un tālāk es apņēmīgi ķēros pie darba. Izmācījos, un nu katru rītu taisu vienkāršu limfodrenāžas masāžu sejai (īpaši acīm) un sejas jogas vingrinājumus visai sejai. Tālākais izklausīes kā sliktākajos reklāmtekstos, bet, lai iet! Vismaz nelikšu bildes “pirms” un “pēc”.
Bet ar prieku secinu, ka “spogulī, kad apskatos – diezgan friša izskatos!” - tā dziedāja manas radinieces pāris paaudzes atpakaļ. Maisi ap acīm ir pazuduši, es JŪTU savas sejas muskuļus, tāpat kā esmu pieradusi just sava ķermeņa muskuļus. Un vēl dažādos sejas segmentos redzu iepriecinošas izmaiņas. Man tas patīk! Man patīk izskatīties tikpat jaunai, cik jūtos iekšēji. Un es piederu pie tām sievietēm, kuras grib novecot dabiski un skaisti.
“Sejas vingrināšana” ir mūža projekts, – teica mana pasniedzēja. Un es viņai piekritu – tieši tas pats attiecas uz visu pārējo ķermeni, kuru nav ieteicams “aizlaist”. Ja ir “štrunts par smukumu”, tad vismaz veselības dēļ ar viņu ir regulāri jāsadarbojas.
Nu ko. Droši vien, ka no mana teksta var just, ka esmu pacilātā sajūsmā. Esmu pasūtījusi vēl dažādus palīgrīkus un turpinu apgūt vēl visādus sejas apstrādes knifus.
Ja arī par seju ir tā, ka ir “štrunts par smukumu”, tad sejas praksēm ir arī citi labi blakusefekti – vispirms jūtams atslābums sprandas daļā un “acu gaišums”. Iespējams pavisam reāls atvieglojums un palīdzība iesnu un/vai galvas sāpju gadījumos. Iekšēja saspringuma, stresa mazināšanās. Apzinātības palielināšanās. Regulāras rūpes un mīlestība pret sevi.
Tā es varētu rakstīt un priecāties gari un plaši. Skaidrs ir viens – sejas joga un pašmasāžas manā dzīvē ir ienākušas uz palikšanu. Tāpat kā citas ķermeņa prakses, par kuru iespaidiem esmu laimīga.