Nu, ko var ņemties ar to ārējo skaistumu!
Mūsu Vecumā (...) galvenais ir veselība un iekšējais saturs! Teica kāda sieviete un klusībā nodomāja – nu, būtu jau tomēr forši arī sevi vēl uzskaistināt! Un es viņai atzīstos, ka agrāk domāju tāpat, un rakstu viņai savu šodienas vēstulīti. Tādu pavsaim atklātu – bez piepušķošanas.
Man pašai ilgstoši bija vēl kāda cita “gudrībiņa”. Ka mūsu mīļo ķermeņu nolietošanās ir neatgriezeniska, kā tas savā ziņā arī ir. Un, ka šļuciens, bruciens un pampiens, kuri vairs nelaiž mani vaļā arī tad, ja regulāri vingroju, staipos, riteņoju un elpoju ar diafragmu, ir dabisks process, kas vienkārši jāpieņem. Ka vienkārši jāņem un jānoveco skaisti. Pieņemšana ir labas zāles un ir pamatā pilnīgi visam. To es arī zinu un īpaši krīzēs sev saku – vispirms pieņem, un tad domāsim, ko darīt tālāk!
Pēdējos pāris gados diezgan bieži spogulī neatpazīstu sevi tādu, kādu jūtu no iekšpuses. Jo man neizdodas un arī nemaz negribas dzīvot perfektu dzīvi. Ar izcili tīru un “pareizu” uzturu. Bez šampanieša, bez kūkām, bez saulītes ar bulciņu un limonādi. Tas viss pieder pie manas dzīves kaifošanas un baudīšanas. Plus vēl daudzās lidošanas uz Vāciju mācībās, kur uzreiz nomainās viss – uzturs, gaiss, ūdens + stress un lidošanas izraisīta limfas stāze ar grūti atpazīstamu cilvēku spogulī.
Nebija, nu nebija man viegli ar to pilnīgo pieņemšanu, jo esmu pieradusi ar savu ķermeni darboties un pieregulēties sev vēlamajā virzienā. Pieņemšana vislabāk izdevās tikai totālā pārgurumā, kad iznāk tik ļoti dziļi atslābt, ka būtībā kļūst vienalga – ir atpazīstama seja, vai vairs nav. Bet man tas nebija risinājums, un regulāra “skatīšanās pasītē” arī man nepalīdz, jo tas skaitlis dzīvo savu dzīvi, es savējo.
Un tad vēl rodas jautājums – kā tad tas tagad sanāk? Tagad, kad šīs fiziskās dzīves otrajā pusē patiešām daudz vairāk gribas būt dziļumā, tur – pie sevis īstās. Vai tad nu tagad tik ļoti jāsāk pētīt, kas notiek ar fizisko mētelīti? Bet nevar jau nepētīt, jo viņš arvien uzstājīgāk dzīvo savu dzīvi un bez regulāras kopšanas, vingrināšanas un uzpasēšanas diez ko labi vairs nejūtas, un reizēm ir grūti atpazīstams.
Es joprojām esmu par līdzsvaru un par vidusceļu. No sevis īstās vairs nekur prom negribas – garš un pamatīgs ceļš turp noiets un turpinās joprojām. Tas kļuvis vieglāks, jo tas ir noietā ceļa ieguvums – nemeklēt vairs pēc ārējām mērauklām un spriedumiem. Ir labi ar sevi īsto. Un tieši ar sevi īsto kopā gribas, lai ir labi arī fiziskajā ķermenī – gan justies, gan uz viņu pašai skatīties! Pieņemot visu, kas noris un nav atpakaļ griežams, un uzturot visu, ko uzturēt ļoti labi ir iespējams! Lai iekšpuse un ārpuse ir uz viena viļņa.
Es domāju, ka mums, daudzām, kas visu mūžu darbojušās ar saviem mīļajiem ķermeņiem, ap 50 nāk kā zibens no skaidrām debesīm – seja taču arī ir ķermenis, un ar viņu var darīt visu to pašu, ko ar pārējo ķermeni – vingrināt, masēt, pastiept, relaksēt un viņu dziļi apzināties. Kā savu daļu, kas uz āru ziņo par to, kas esam iekšpusē.
Tāda mana šodienas “gudrībiņa” pēc ikrīta seja jogas laukos – kur nevienam nekāds smukums nav jāizrāda. Vienkārši sev pašai – sev vismīļākajai par prieku!