Vai tiešām starp tiem ir kāds sakars? Un ne tikai par to vien.
Esmu uz rakstīšanas viļņa. Solu turēties pie “cilvēku valodas”, rakstīt saprotami, bez latīniskiem apzīmējumiem un svešvārdiem. Tādā veidā notiks arī mūsu kopdarbība online kursā – tā paredzēta LIETOTĀJAM! Tas nozīmē – ikvienam cilvēkam, kurš ir apņēmības pilns kaut ko darīt sevis labā – palīdzēt savam tuvākajam cilvēkam – sev pašam – un savam vismīļākajam – savam ķermenim. Kurš ilgojas mūsu rūpju un uzmanības vēl ilgi pirms tam, kad kaut kas jau sāp un ir sagājis greizi tik tālu, ka ir grūti un ilgi jāglābj sekas.
Šorīt FB paziņojumos ievēroju, ka kādā no grupām ir aizsākusies diskusija par MUGURAS SĀPĒM. Un, protams, protams – es nemaz neliegšos, cik ļoti patīkami man bija lasīt vairāku cilvēku pieredzi, kam darbošanās Tijasistaba online nodarbībās ir atvieglojusi muguras sāpes.
Te laikam vietā būtu izstāstīt man pašai savu pieredzi. Tāpat kā lielākā daļa planētas iedzīvotāju, es muguras sāpes pazinu jau diezgan sen – periodiski. Kad vairāk stāvēts, kad ilgi un nepareizi sēdēts, kad apavi nepiemēroti, kad pārāk mīkstā matracī gulēts. Sievietes pazīst muguras sāpes arī konkrētos mēneša periodos un kādreiz tāpat – it kā bez iemesla. Tagad saprotu, ka saikne starp iekšējo stresa un trauksmes līmeni un muguras sāpēm man toreiz vēl nebija īsti skaidra.
Ar gadiem iedzīvojos hroniskās, ļoti smagās muguras sāpēs, kuru anatomiskie iemesli kā bojājumi jau bija labi redzami medicīniskos izmeklējumos un kuru rašanās iemesli bija man nepiemērotas fiziskās aktivitātes un pārāk augstais stresa līmenis, kurā pati biju sevi iedzinusi. Turklāt, sāpes ir vēl viens stresors, kurš rada arvien lielāku sasprindzinājumu gan psihē, gan fiziskajā ķermenī. Un sākas apburtais loks – sāpju izraisītais stress rada arvien vairāk un stirprākas sāpes.
Es, kā parasti, biju nolēmusi pati izpētīt “kas lācītim vēderā”. Skaidri zināju, ka ar sāpēm sadzīvot negribu, jo tās padara mani neiecietīgu, dusmīgu un agresīvu. Man bija grūti iemācīties atslābt un ļauties, esot sāpju vidū nepārtraukti.
Vairāku gadu garumā rakņājos gan psihofizoloģisko teoriju dziļumos, gan izmēģināju visdažādākas prakses pati ar sevi. Un vēroju cilvēkus – gan tos, kuri stāsta par muguras sāpēm, gan tos, kuri nestāsta, bet kuru stājā un kustībās ir redzams, ka viņiem sāp mugura.
Un liels bija mans pārsteigums, kad pēc visdažādāko vingrošanu kampaņām, kuras izveicu ar savu mīļo ķermeni, visbeidzot atklāju, ka manas muguras sāpes mazina ATSLĀBUMS – kā FIZISKS, tā PSIHOLOĢISKS atslābums. Tas nav tas atslābums, kurš rodas pēc relaksācijas ilgās izdzertas vīna glāzes. Tas ir atslābums, kurš rodas pēc lēnas, ilgas, dziļas, it kā “kūstošas” ķermeņa stiepšanas. Ideālajā versijā stiepšana ir savienota ar fokusēšanos jeb meditāciju, kas palīdz norimt arī smadzeņu mutuļojošajiem viļņiem, tādā veidā MAZINOT PSIHOLOĢISKO SASPRINDZINĀJUMU.
Dziļš miers un paļāvība, kas iestājas un ir jūtams burtiski “šūnu līmenī”, bija tie, kas mani atbrīvoja no muguras sāpēm. Un, protams, taisot anatomisko analīzi – bija skaidri redzams arī tas, tieši kuras fasciju ķēdes un kuri muskuļi bija pārspringuši, pārtonizējušies un paši vairs nespēja atslābt, tā sāpes pastiprinot arvien vairāk.
Fascijas ir saistaudi, kas biezākās ķēdēs un smalkākās struktūrās iepako un caurauž visu mūsu ķermeni. Tieši fasciju tēmas studēšana pie vairākiem kolosāliem pasniedzējiem Šveicē un Vācijā bija tā, kas manī ieviesa lielāku apskaidrību par to, kas notiek ar mūsu psihēm un ķermeņiem sāpju kontekstā. Tēma, kas joprojām tiek aktīvi pētīta pasaules vadošajos institūtos.
Lēno, dziļo, atslābinošo stiepšanu ķermeņa praksēs pazīst kā yin jogu jeb fasciju jogu. Kārtības labad jāpiebilst, ka uz fascijām mērķtiecīgi var un ir vērts iedarboties arī dažādos citos veidos. Dažus no tiem es integrēju arī savās nodarbībās – pulsācijas, stimulācijas, uzspriegošanas, spirālītes, pašmasāžas. Jo dažādāks saturs ir terapeitisko prakšu kokteilītī, jo tas gardāks un vērtīgāks.
Tas, kas mums katram sāpju novēršanā un ķermeņa regulārā uzturēšanā palīdzēs vislabāk, paliek mūsu katra paša rokās un ziņā. Tikai un vienīgi mūsu katra paša atbildība ir izmēģināt visdažādākās ķermeņa prakses, lai saprastu – kas palīdz tieši man. Mēs esam ļoti, ļoti dažādi – kā psiholoģiski, tā fiziski un arī smalkākos plānos – enerģētiski. Un pašizpēte mūža garumā ir ļoti patīkams process.
Atgriežoties pie SASPRINDZINĀJUMA, MUGURAS SĀPĒM un MŪSU SEJĀM. Jo seja ir mūsu nākošā kursa nozīmīga sastāvdaļa. Man kā hroniskam “ķermeņotājam” un ”profesionālajam kretīnam” nav iespējams neredzēt to cilvēku sejas vaibstus, kuriem sāp. Tajos ir daudz sasprindzinājumu, daudz hipertonusu un acīm redzamas trauksmes. Jā, trauksmainība arī var būt sāpju cēlonis – psihosomatiski.
Skatoties anatomiski un braukājot pa fasciju ķēdēm, skaidri redzam, ka stresā savilkts žoklis, rada sejā redzamas izmaiņas.
Redzam, ka grumbas pierē ir tieši saistītas ar to, kas notiek pakauša pamatnē.
Pakauša pamatne ir tā, kas saspringst un savelkas, kad stresā pārspringst un savelkas visa muguras augšdaļa.
Pārspringusi muguras augšdaļa tonizē un velk no vietas ārā arī muguras lejasdaļu.
Pārspringusi muguras lejasdaļa neko labu nedara ar mūsu iekšējiem orgāniem un ceļiem.
Pārspringušās un savilktās vietas ir tās, kurās tieši vai attālināti citā vietā ķermenī ļoti bieži jūtam sāpes vai piedzīvojam kādas disfunkcijas.
Piemēram, savilkti un saspringuši muskuļi un fascijas iegurnī un muguras lejasdaļā sagāž mūsu gūžas tā, ka muguras lejasdaļa ne vien hroniski sāp, bet arī vēders atsakās regulāri "iziet".
Tā varētu turpināt riņķī apkārt un cauri visam ķermenim. Bet var arī neturpināt, jo šausmināties nav ne vērts, ne vajadzīgs. Vienkārši ir kaut kas jāsāk darīt lietas labā. Stiepjot ķermeni viena galā, atspringst un atslābt kaut kur pilnīgi citur ķermenī. Izprotot un – visvairāk – tieši izjūtot šīs kopsakarības, atvieglojums ir liels un jūtams. Un jebkurā vecumā ir iespējams sākt ar sevi darboties, sākt par sevi rūpēties, sākt ar sevi kontaktēties arvien dziļāk un apzinātāk. Būt sev par labāko un mīļāko draugu. Palīdzēt sev.
ATPAKAĻ PIE SEJAS. Relaksēta – visa ķermeņa garumā krustu šķērsu izstiepa cilvēka sejas vaibsti ir daudz maigāki un plūstošāki, ja salīdzinām tos ar sasprindzinājuma, sāpju un trauksmes pārņemta cilvēka sejas vaibstiem. Iekšējā atslābuma līmenis būtiski maina cilvēka mīmiku – gan to, kas ir mirklī, gan to, kas jau nostiprinājusies kā ciešanu, sāpju vai dusmu izteiksme.
To iespējams pārbaudīt, paskatoties spogulī pirms un pēc lēnas, stiepjošas un atslābinošas ķermeņa prakses. Lai uzlabotu “fasādes” daļu, ir vērts taisīt ne vien sejas jogas vingrinājumus, bet izkustināt arī iegurni, lai pēc tam ar izstiepšanas palīdzību panāktu atslābumu mugurā un plecu joslā. Un tā riņķī apkārt visai sejai un visam ķermenim. Ir vērts darīt visu ko, un ir vērts darīt regulāri! Ir vērts sevi mīlēt!