Krāšņajā un rāmajā gada laikā, kad lapas krāsojas no sulīgi oranžām līdz koši sarkanām, kādu mirkli priecējot mūs un tad atvadoties no sava Dzīvības devēja, no sava tēva un mātes – koka, tās atraujas no viņiem, savā veidā mirstot, un nokrīt, lai pakāpeniski saplūstu un pārvēstos par zemi – par dzīvības devēju kādam citam, nākošajam. Varbūt zīlei, varbūt sēklai, kura nākusi no šī paša koka vai kāda cita auga. Esam laikā, kurā cilvēki jūtas tik dažādi. Kādi mēdz teikt – rudens ir skaists, viņš mani baro un nomierina. Un kāds cits saka – es sēroju līdz ar aizejošajām lapām.
Lūkojoties pa logu, vai esot pa īstam iekšā dabā, mēs katru dienu redzam tās nemitīgo mainīgumu, tās cikliskumu, ritmus, kuri gadu no gada atkārtojas, atgādinot mums par piedzimšanas – izaugšanas – nobriešanas – aiziešanas – nāves un atkal atdzimšanas mistēriju. Par plūsmu, kurā esam ieslēgti mēs visi. Par procesu, kuram nav iespējams pretoties. Par likumiem, kurus nevar kontrolēt. No pavasara spēcīgajiem pumpuriem, caur ziediem, augļiem, lapām un to atdošanu, pilnīgu atlaišanu līdz sastingumam klusā ziemas mierā. No maza bērniņa, kurš tikko ieradies pasaulē, caur spurainu un dumpīgu pusaudzi, tad aktīvu un darbīgu cilvēku spēka gados, caur pirmā dziļā rāmuma ienākšanu, dzīves vidu sasniedzot, līdz briedumam, viedumam, vecumam un tad līdz pat nāves pilnīgai pieņemšanai un aiziešanai, atlaišanai jeb transformācijai.
Dzīvošana saskaņā ar dabas ritmiem, ar dabā notiekošo un to, ko daba pati mums rāda priekšā, ir dažādu senu dziedināšanas sistēmu pamatu pamats. Šo procesu neievērošana un ignorēšana ir viens no iemesliem, kādēļ cilvēks zaudē saikni pats ar sevi – ar dabu sevī. Mūsdienu pilsētvidē, laikmetā, kad ārējie apliecinājumi kļūst arvien svarīgāki un stresa līmenis ir sasniedzis bīstamības augstāko robežu, cilvēks sevi ir atšķēlis no Lielā Veseluma un mēģina funkcionēt pats par sevi. Kad šī saikne ir pilnībā pārtrūkusi, seko dziļš emocionāls un garīgs diskomforts, un fiziski jūtamas slimības.
Viena no pasaulē pastāvošajām dziedināšanas sistēmām, kura cilvēka saikni ar dabu ir pētījusi īpaši dziļi, ir Tradicionālā Ķīniešu Medicīna. Tā atstājusi cilvēces mantojumā dažādas tehnikas, ar kuru palīdzību mums ir iespēja atgriezties pašiem savā centrā, ja stress, neapzināts dzīvesveids, neatbilstošs uzturs, neatbilstošs ārējo kontaktu daudzums un dažādi citi apstākļi no tā ir izsituši. Tieši tādēļ šo sistēmu mēdz dēvēt par centra medicīnu. Ar to saprotot nevis kādu ārstniecības centru, uz kuru būtu jādodas, lai atlabtu, bet gan nepārtrauktu, apzinātu atgriešanos pašam savā centrā – savā īpašajā kodolā, patībā. Varbūt latviski to varētu dēvēt arī par vidus medicīnu – būt savā vidū, lai dzīvotu autentiski un atbilstoši pats sev. Lai arvien dziļāk un ar izpratni rūpētos pats par sevi. Lai pats caur sevi sajustu – ko nozīmē un kā izpaužas dzīve, kura iesākas paša centrā, paša vidū un plūst saskaņā ar to, kas attiecīgajā brīdī notiek dabā.
Ir kāds izteiciens, kurš, apgūstot dažādās centra medicīnas tehnikas bieži tiek lietots – ja tu dzīvo pretēji tam, ko redzi aiz sava loga, veselību saglabāt būs grūtāk. Un, paplašinot ciklu, ritmu tēmu – ja tu dzīvo pretēji, neatbilstoši sava ķermeņa fiziskajam vecumam, arī tad cietīs tava labsajūta un veselība.
Šodienas pasaulē, kad pakāpeniski notiek dažādu garīgo un enerģētisko prakšu saplūšana, savienošanās un savstarpēja integrēšanās, kad redzam, kā latvisko dzīvessziņu praktizējoši cilvēki sēž jogas pozās un dzied spēka dziesmas, mēs esam apdāvināti ar iespēju šīs dažādās, taču savā būtībā dziļi saistītās un saaustās prakses un informāciju lietot savās dzīvēs. Lielais vārds, kas šobrīd pasaulē valda šajos procesos, ir integritāte. Jeb savienošana – vārda yoga tulkojums latviešu valodā.
Savienošana jeb apvienošana jau labu laiku notiek starp vairākām, visā pasaulē ļoti sen pazīstamām enerģētiskajām praksēm. Starp konkrētām tehnikām, kuras praktizē cilvēki visapkārt zemeslodei – Ķīnā, Indijā, Latvijā un Vācijā. Viens no atzariem, kurš, ņemot talkā arī visu, ko par šīm tehnikām mums spēj pastāstīt modernā zinātne, ir jogas virziens, kuru dēvē par Chi Yoga.
Chi (cī), prāna jeb dzīvības enerģija ir pamatsubstance, par kuru enerģētiskajās praksēs tiek runāts, aprakstot jebkurus dzīvības procesus uz zemes, tajā skaitā – cilvēkā. Enerģija, kura rada, baro un nodrošina dzīvības esamību.
Tehnikas, kuras cilvēkam pašam palīdz apzināti atjaunot, harmonizēt un vadīt chi jeb dzīvības enerģijas plūsmu savā smalkajā gaismas sistēmā – meridiānos, ir tūkstošiem gadu senas. Šodien tās no dažādu prakšu atzariem pakāpeniski tiek integrētas viena otrā, tā palīdzot cilvēkiem stresa pārsātinātajā dzīvē nonākt atpakaļ pie sevis, lai atjaunotu savu dzīvības spēku un līdz ar to – prieku, labsajūtu un veselību.
Chi Yoga, kurā harmoniski viena otrā ieplūst tradicionālās Hatha jogas, Tai Chi, Cigun, tantrisma, daoisma, modernās spirāldinamikas un fasciju pētniecības elementi, ir jogas atzars, kurš aicina cilvēku, pašam sevi iepazīstot un izpētot, atteikties no mehāniskas, “pareizas” un dogmu piesātinātas prakses un to interpretācijām. Tas attiecas gan uz ķermeņa pozu un to virkņu, gan elpošanas, gan apzinātu enerģijas vadīšanas tehniku izpildi. Ienirstot dziļi senajās zinībās un pats sevī, cilvēks, kurš praktizē, spēj arvien drošāk un autentiskāk veidot pats savu praksi (un dzīvi), kura atbilst viņa fiziskajam vecumam un arī tam, ko viņš redz “aiz loga”. Chi Yoga aicina mūs praktizēt saskaņā ar gadalaikiem un dzīves cikliem, kuriem visi esam pakļauti.
Pētot lielo Dao jeb gada un cilvēka mūža apli (nevis nogriezni), kurā redzam, kā dabas elementi baro viens otru, un apzinoties, ka arī paši varam dzīvot tā, lai sevi barotu, nevis tērētu, ārdītu un iznīcinātu, mēs iegūstam vēl vienu nenovērtējamu instrumentu, kurš ļauj mums pēc iespējas ilgāk saglabāt kustīgu ķermeni, možu garu un dzīvesprieku. Katram sevī pieņemot neatgriezeniskos procesus, kurus ietekmēt nav iespējams, lai cik ļoti pret tiem mēdz nostāties modernā pasaule, mēģinot iegalvot, piemēram, to, ka “novecot ir kauns” un “laime atrodas ārpus tevis paša”.
Viena no vietām, kurā iespējams apgūt šo integrālo sistēmu jeb Chi Yogu, atrodas Cīrihē, Šveicē. Kalnu ieskautajā pilsētā, kura lepojas ar augstāko dzīves līmeni pasaulē, ir studija, kurā strādā jogas pasniedzēja Lucia Nirmala Schmidt (LuNa). Skolotāja, kura, kopā ar pieredzējušiem dažādu dziedināšanas sistēmu skolotājiem un praktiķiem, integrējot senajās praksēs šodienas atklājumus par cilvēka ķermeni, piemēram, fasciju līdz šim neatklāto nozīmi, veidojusi plūsmas jogas atzaru, kurš ieguvis nosaukumu Chi Yoga. Jogas atzars, kurš balstīts uz spēcīga metodiskā rāmja un nokļuvis arī visā pasaulē atzītu jogas apmācību sistēmā. Atzars, kuru praktizējot, uz pamatrāmja katram ir iespējams plūstoši attīstīt savu, autentisku, dziļu un no sava centra, no paša vidus un dzīlēm veidotu, nevis ārējai perfekcijai un formai pielāgotu praksi. Praksi, kura ir atsvabināta no sausām bezierunu dogmām un dabiski iederas šodienas cilvēka dzīvē.