Par dienām, kad "viss ir slikti" un ceļu atpakaļ pie sevis

Laikā, kad ierobežojumi joprojām mums neļauj neierobežoti pulcēties klātienē, un laikā, kurā salieku vēl “odziņas” uz jaunā online sieviešu skaistumkursa prakšu “kūkas”, arvien biežāk jūtu sevī atgriežamies lielu rakstītgribēšanu. Tas notiek tā, ka, braukājot ar riteni vai staigājot kaut kur pa āru, manā galvā uzstājīgi virknējas idejas un gatavi teksti. Un tad, atnākot mājās, es tos stenografētāja cienīgā tempā pierakstu un pēc tam laboju drukas kļūdas.

Tā bija arī agrāk, kad daudz blogoju savā vecajā lapā tija-yoga.lv. Savukārt laikā, kad ļoti daudz strādāju klātienē, rakstīšanai vairs nebija iedvesmas. Tagad tā atkal mani regulāri piemeklē, un es saņemu ļoti daudz pateicību par saviem iedvesmā tapušajiem ierakstiem feisbukā! Tas viss man dod spēku un prieku turpināt rakstīt!





Es pakāpeniski organizēju sev jaunu vietni tīmeklī, kur atkal, kā pirms vairākiem gadiem, pablogošu, kad būs iedvesma. Salīdzinot ar agrākajiem laikiem, kad rakstīju teorētiskas lietas par un ap jogu un meditāciju, tagad arvien vairāk gribu rakstīt tieši par savām sajūtām un savu pieredzi.

Manuprāt, šis ir laiks, kad sausa informācija vai neapgāžamu pamācību raksti par to, “kā kaut ko vajag vai nevajag darīt”, kļūst arvien vienaldzīgāki. Pasaulē un mūsu galvās ir daudz par daudz liekas informācijas. Un visapkārt ir arvien vairāk apzinātu cilvēku, kuriem neder citu cilvēku “pareizās” atbildes. Interesanti ir uzzināt neizskaistinātu citu cilvēku pieredzi.

Šo ierakstu veltīšu iekšējam stāvoklim, kurā “neko negribas”. Un tam nepatīkamajam brīdim, kad tas pāriet nevis patīkamā nekā nedarīšanas, slaistīšanās, slinkošanas un sevis lutināšanas dienā, bet kad tas pieņemas spēkā kopā ar fizisku sajūtu – nav spēka, nav iedvesmas, pilnīgi nekas vairs nepatīk. Vienkārši jāņem un jāpārēdas cepumi, jo tāpat jau ir rudens, un jāiet ilgi, ilgi gulēt, lai tas viss nebūtu jājūt.


Vakar, kopš ļoti seniem laikiem, šo stāvokli piedzīvoju. Visu vasaru virpuļoju pamatīgā draivā un sērfoju uz liela prieka un iedvesmas viļņa. Jau pāris mēnešus organizēju online skaistumprakšu kursu sievietēm, pati nepārtraukti mācos online kursos, gaidu kārtējās grāmatas no Vācijas un to visu savienoju ar dzīvošanu pa laukiem un mežiem. Nu, vienkārši – dzīve kaifā.

Bet mēs neviens neesam petarde, kura nekad neizčākst un nenolaižas. Un mēs neviens nestarojam nepārtrauktā gaismā un nepārvietojamies uz jaunām dimensijām gaismas ātrumā. Mums visiem ir atkritieni, “athodņaki” un tas, ko krieviski labi apzīmē kā “ņeresursnoje sostojaņie”.

Cilvēki, kuri vada jebkādus procesus, kuriem ikdienā jābūt “formā” vai "devēja" lomā, šāds stāvoklis bieži vien šķiet diezgan katastrofāls, jo no tā nav iespējams neko dot. Tajā ir vai nu jānolaižas līdz dibenam, lai iegūtu kādu jaunu, svarīgu atziņu, vai arī jāiet atpūsties. Ir jātiek atpakaļ pie sevis-īstā un ir jāatjaunojas gan fiziski, gan psiholoģiski, gan enerģētiski.

Nepatīkama iekšējā stāvokļa tūlītēja pieņemšana un ļaušanās tam ir visātrākais ceļš uz tikšanu tam cauri un no tā ārā. Taču ir viena nianse, kas atšķir iztukšotības un noguruma stāvokli no iekšējā stāvokļa, kurā “viss ir slikti”. Un tas “viss ir slikti” jau arī nekur neiet prom, ja viņu vispirms nepaņem opā un nepieņem. Būt sev par mammu un pieņemt sevi visos stāvokļos un nestāvokļos – tā ir mūsu iespēja pašiem sevi visdrīzāk dziedināt.

Un es vakar iekš “viss ir slikti”, kuru vispirms pieņēmu līdz mielēm, izlēmu pamēģināt mazo solīšu metodi. Jo es gribēju drīzāk tikt no tā ārā. Un es nevis izgāju lielo pastaigu vai izbraucu lielo riteņriņķi (likās, ka neko briesmīgāku dzīvē nevaru iedomāties), bet nolēmu padarīt savā labā kaut ko drusciņ, drusciņ. Jo tas, kas atjauno – ir darbošanās tikai sev un ar sevi.

Un es izlēmu uztaisīt vienu mazu praksīti, ko mācos sejai. Maziņu. Kaut ko drusciņ sev. Tikai 10 minūtītes. Pašmasāžu ar tādiem specifiskiem rīkiem, ko tagad apgūstu. Izcēlu priekšā tikko nopirkto spoguli un bez jebkādas iedvesmas sāku čubināties. Un TAS notika! Mazais solītis, kas veltīts sev pašai, tik ļoti izlaboja manu iekšējo noskaņojumu, ka es sajutu neticamu iedvesmu un sagribēju nomazgāt arī traukus!

Cilvēki, kuri mani pazīst tuvāk, zina manas attiecības ar trauku mazgāšanu! Un mazais padarītais darbiņš radīja vēl papildus prieka devu! Un es paveicu vēl vairākas labas lietiņas, ko biju atlikusi. Daudzi mazi solīši un iekšējais stāvoklis “viss ir slikti” bija mani pametis uz neatgriešanos, un to nomainīja “es taču esmu super malacītis” noskaņojums!

Ko es ar to visu gribēju teikt? Ka varbūt ir vērts pamēģināt tos mazos solīšus savā labā! Jo, iestājoties tumšajiem un lietainajiem vakariem, "viss ir slikti" mēdz piezagties negaidīts.

Jo tos mazos solīšus nav grūti ar sevi sarunāt. Es arī jaunajā online kursā saturu esmu sadalījusi pa daļām. Mazs solītis tikai sejas vingrošanai, mazs solītis sejas pašmasāžai, mazliet lielāks solītis visam ķermenim un beigās – super laba sajūta, ka kaut kas vērtīgs savā labā ir padarīts! Un vēl smukums un veselība vairojas!

Ar mazajiem solīšiem tikšana atpakaļ pie sevis un harmoniska iekšējā stāvokļa atgūšana kļūst pavisam reāla un iepējama. Arī tumšajos rudens vakaros.

Man tas ir ļoti svarīgi, jo ilgu uzturēšanos iekš “viss ir slikti” man galīgi nemaz negribas.