Tās vietnes, lapas, blogi un autori, kuriem regulāri sekoju, šobrīd nerunā par šausmām un nelaimi. Tie visi runā par globālām pārmaiņām, kuras nevarēja nenotikt. Par globālu cilvēces apziņas un zemeslodes dziedināšanu, kura ir sākusies. Par vienotību, kura mums šobrīd nepieciešama – arī ievērojot izsludinātos piesardzības pasākumus.
Tie runā par mainīšanos un kopīgu pieaugšanu mīlestības, līdzcietības un savstarpējas savienošanās virzienā. Par pārcelšanos no pārbiedēta prāta pasaules uz sirdi, kura staro Mīlestību un caur to atrod Sevi un risinājumu.
Un gandrīz visi viņi šobrīd ikvienu, arī teorētisku nodarbību noslēdz ar meditācijām vai lūgšanām. Ar savienošanos ar Plūsmu, Lauku, Mīlestību. Ar cilvēkiem un zemeslodi.
Arī es ārstējos viņu radītajā Laukā, tiecoties noturēties Gaismas pusē. Un mācoties būt vērotājs tur, kur negribu iekļūt un iesaistīties.
Un atceros to, ko vēl nesen teicu kādam, ko pirms tam daudzkārt biju teikusi arī pati sev. Mums ir tiesības kaut ko savā dzīvē negribēt (informāciju, domas, cilvēkus, enerģijas utt.), ja tie mūs “velk purvā”. Mums ir tiesības rūpēties par sevi, lai saglabātu tīru, ekoloģisku, mīlestības pilnu lauku sevī un ap sevi. Un, lai no turienes sniegtu palīdzību cilvēkiem, kuriem tā šobrīd nepieciešama un kuri to lūdz.
Mums ir tiesības izvēlēties – dzīvot baiļu, vainīgo meklēšanas un žults laistīšanas pusē. Vai uzņemties atbildību un sākt sava lauka un līdz ar to arī visa sava fiziskā organisma pārstrukturēšanu miera un mīlestības virzienā. Vispirms sevis mīlestības.
Mums ir tiesības. Un tas IR iespējams. Tas ir grūti, ja darām to reti. Taču – to ir iespējams trenēt.
Spēt just vismaz pateicību, ja nespējam just prieku vai būt mierā.
Palikt gaismas pusē, lai kas notiktu apkārt.