Mīļie! Es esmu mājās! Laimīga, priecīga, mīļo atbalstīta un sasildīta. Izgulējusies. Un man galvā skan – “krīze vienmēr ir arī iespēja”!
Vakar vēlu vakarā @AirBaltic lidmašīnas spietoja kā bites. Un tik daudz pozitīvu emociju tur bija! Lidmašīnā daļa cilvēku sēdēja maskās un izskatījās ļoti pārbijušies. Un man viņu bija tik žēl. Domāju – jāiet klāt un jāiedrošina. Tomēr atturējos.
Bet lielākā daļa mūsu pašu mīļo tautiešu, kas no malu malām bija paspējuši “noķert Berlīnes reisu”, bija tik neierasti draudzīgi savā starpā! Daudz smējāmies. Daudz vairāk nekā ierasts, runājāmies ar stjuartēm. Viņas visu ko stāstīja un teica – mēs vedīsim latviešus mājās! Un es visā sirsnības un smiešanās atmosfērā paspēju apraudāties.
Un, kad nolaidāmies, garās vīrusa instrukcijas beigās bija tik cilvēcīgs – ESIET SVEICINĀTI MĀJĀS! Un es atkal drusiņ apraudājos. Un mēs aplaudējām!
Koferi bija jāgaida ilgi, jo lidmašīnu daudz un lidosta pilna kā strops. Tur, sanākši pulciņā ar nepazīstamiem cilvēkiem, kopā izsmējāmies un stāstījām atgriešanās stāstus – atkal gandrīz līdz asarām. Daudz, daudz emociju. Daudz savstarpēja atbalsta. Katram savs stāsts. Kā viens no Polijas robežas griezis auto atpakaļ, atsājis mašīnu Berlīnē, lai tiktu lidmašīnā. Kā otrs pārceļojis no vietas uz vietu, lai tikai paspētu mājās.
Bija tāda sajūta, ka turpat uz vietas lidostā jāsarīko mazie dziesmu svētki – jo cilvēki tik nāca klāt vēl un vēl. Lai priecīgajiem vēl priecīgāk! Un – lai nobiedētie pasmaida!
Un man galvā visu dienu skanēja “Uz Latviju! Uz Latviju! Uz mājām!” Un fails “Saved tos mājās pie Daugavas krastiem, saved tos mājās....” pats dungoja manā iekšējā radio neapturami.
Tagad, kā vēl nekad, varam apzināties, cik ļoti mēs visi esam viens. Atbraukušie un tie, kuri sagadīšanās pēc nekur nebija aizbraukuši, mēs visi esam viens organisms. Man prātā aina, kā kara laikos vienmēr bija cilvēki, kuri nebaidās iet pie slimajiem, lai palīdzētu. Un arī tagad ir tāpat. Atbalstīsim viens otru tagad kā vēl nekad! Samīļosim, stiprināsim!
Mīlestības laiks.
Un – cik īsu laiku vajag, lai saprastu – cik ļoti mēs viens otram esam vajadzīgi!
Vienotības laiks.
Un es no savas puses darīšu visu, ko spēšu, lai cilvēki, kas joprojām vēlas dzīvot aktīvi, dzīvespriecīgi un vēlas sajust “savējo plecu” – kaut virtuālu, varētu sanākt kopā. Atsaucos manu mīļo jogotāju vēstulītēm un ierosinājumiem un jau pavisam drīz “laidīšu gaisā” online aktīvākas kustēšanās nodarbības! Tās būs LIVE, lai savstarpēji varam arī kontaktēties! Viens otram uzsmaidīt un stiprināties!
Tikai pāris dieniņas atpūtīšos pēc lielās intensitātes Berlīnē un ķeršos klāt online prakšu plānošanai un izsludināšanai!
Un iedomājieties – ar kādu prieku mēs metīsimies satikties grupās klātienē, kad tas atkal būs iespējams!
Pārvērtēšanas laiks.
Labs laiks.
Tik ļoti labs laiks.
Lai esam kopā tagad mīlestībā, mīļie!