Krīzes, zaudējumi, pieņemšana un pateicība

Krīzes un grūtības mūs burtiski piespiež pieaugt, nobriest, kļūt arvien viedākiem un uzņemties atbildību. Ja mēs krīzēs un arī citās grūtās situācijās atsakāmies līdz galam izprast savas reakcijas, kas sakņojas iekšējās, līdz šim neatrisinātās problēmās, mums neiet viegli. Ja mēs notiekošo vēl paspējam projicēt uz citiem cilvēkiem, mēģinām viņus ieštopēt kādā savu priekšstatu rāmī vai pamācīt, “kā dzīvot”, mēs nonākam reizēm nežēlīgā strupceļā, kurš mūs spiež domāt un meklēt atbildes kaut kur dziļāk nekā parasti.




Es šodien pašā tuvākajā lokā ierosināju parunāties par to, kas ir “gaisā", un ar daļu no tā vēlos dalīties. Jo šādas sarunas palīdz kaut ko salikt “pa plauktiem” un pamazām pieņemt jaunus lēmumus un iezīmēt virzienus jaunai dzīvei. Jo izlikties, ka viss ir kārtībā, nozīmētu tikai vienu – izlikties.


Pati pirmā lieta, lai vispār iekšējais process plūstu un kustētos uz priekšu, meklējot harmonisku gultni, ir krīzes vai jebkuras citas nepatīkamas situācijas PIEŅEMŠANA. Kas nenozīmē ne roku nolaišanu, ne bezpalīdzību, ne iegāšanos upura lomā un vainīgo meklēšanu. Tas nozīmē vispirms totāli pieņemt lietas un apstākļus tādus, kādi tie ir. Pieņemšana nozīmē vienkārši apzināties un pieņemt visu tādu, kāds tas tagad ir.

Kamēr mēs nepieņemšanas stāvoklī iekšēji pretojamies un "pārkārtojam pasauli", mūsos aug milzīga spriedze, agresija un mēs burtiski izdedzinām savu dzīvības enerģiju bezjēdzīgi.

Pēc pieņemšanas jau seko dziļāka padomāšana. Ko šī krīze man atņem? Man bija svarīgi to visu noformulēt. Daudziem no mums tā atņem brīvību. Brīvību rīkoties, plānot laiku, strādāt, pelnīt naudu, ceļot utt. Tātad, pieņemšana nozīmē pieņemt faktu – es esmu pazaudējis brīvību. Un tad sākt apzināties emocijas, ko šis fakts manī izraisa, – vienam dusmas un agresiju, citam aizvainojumu. Un pieņemt tās kā savas. Un tad pieņemt apzinātu lēmumu atkal gabaliņu pieaugt un doties to emociju blāķi izreaģēt konstruktīvā, sev un tuviniekiem nekaitējošā veidā.


Brīvība ir tikai kaut kas viens. Ja pasēžam, padomājam, parunājam, šī krīze mums kā cilvēkiem atņem ļoti daudz ko.

Saskaitot kopā visu, ko šī krīze mums atņem un kam mēs bijām noticējuši, ka mums tas ir garantēts un pienākas, mēs varam turpināt pieaugt un sākt interesēties par krīzēm vispār. Mums pat nav jādomā ritenis no jauna. Studējot psiholoģiju un stresa pašregulācijas treniņus, manās rokās regulāri nonāca “zaudējumu tabula”. Uzskaitīti dažādi iespējamie zaudējumi cilvēka dzīvē kopā ar sekām, ko tie cilvēkā izraisa. Ieskaitot dažādas psihosomatiskas saslimšanas.


Tajā bija ļoti daudzi punkti, šķiet, ap 30. Jo ir ļoti daudz lietu – priekšmetisku un nepriekšmetisku, kuras mēs varam zaudēt un regulāri zaudējam. Piemēram, tur ietilpa arī novecošana – mēs zaudējam savus jauneklīgi skaistos ķermeņus un jaunību. Zaudējumi skalā rindojas viens aiz otra. Un pats smagākais zaudējums, pēc kura cilvēks bieži vien saslimst, pilnīgi sabrūk vai iet bojā pats, ir tuva cilvēka zaudējums. Šķiršanās vai tuva cilvēka nāve.

Un arī mums šobrīd ir iespēja savus esošos un iespējamos zaudējumus sarakstīt garās skalās un tabulās. Un mums ir iespēja apzināties. Ja tas, ko mēs zaudējam šobrīd, ir izmērāms, saskaitāms un apzināms, tad, vadoties no iepriekšējām krīzēm un pieredzēm, mēs zinām – tas mainīsies. Tā, kā ir tagad, tā nebūs mūžīgi. Tas beigsies. Mēs reiz atkal iegūsim kaut ko no tā, ko vēlamies, lai beigās pazaudētu pavisam.

Mums ir iespēja apsēsties savu pašu tuvāko cilvēku lokā šovakar vai rīt. Un būt pateicīgiem par to, ja esam kopā. Jo mēs nezinām, cik ilgi tā būs.

Un mums ir iespēja kopīgi, mierīgi izvērtēt – ko mēs šajā krīzē zaudējam. Katrs atsevišķi un visi kopā. Ja tas palīdz sakārtot domas – pierakstīt visus zaudējumus. Pārstāt iekšēji pretoties tam, ka šie zaudējumi pastāv. Pavaktēt savu iekšējo pusaudzi, kurš pieņemšanas vietā ir gatavs neefektīvi un caur pierādīšanu pārmainīt pasauli.


Mēs varam PIEŅEMT to, ko mēs šobrīd zaudējam. Jo mēs zaudējam.

Un tad iziet ārpus savas viena cilvēka apziņas lielākā paplašinājumā, mīlestībā un atslābt. Un atkal pateikties par to, kas mums šodien ir.

Totālas pieņemšanas stāvoklis, ja to nesajauc ar iekrišanu upura lomā, ir totāli dziedinošs. Tas nonullē, un tas ir kā rudenī uzarts lauks. Sākumā tas izskatās melns, bet ir auglīgs. No tā pamazām izdīgs sēklas jaunai dzīvei. Citai dzīvei.

Un visbeidzot. Atgriežoties pie brīvības. Tad, kad esam izgājuši cauri sevis kā cilvēka briedināšanai. Kad no pārbiedēta zvērēna paceļamies līdz apzinātas būtnes līmenim, tad mēs apzināmies, ka mums ir vēl kāda brīvība. Tā, kuru neviens mums nevar atņemt – mūsu katra iekšējā brīvība. Tā brīvība, kura veidojas, apzināti izvēloties savu attieksmi pret notiekošo un savu rīcību kāda notikuma kontekstā.

Lai mums katram un visiem kopā izdodas mierīgi un apzināti virzīties cauri šim laikam!