Kliedz, raudi, skrien!

Šim manam īsajam ierakstam nav nekā kopīga ar apspriešanu par to, vai šobrīd pieņemtie lēmumi un ierobežojumi ir pareizi vai nepareizi. Tam ir sakars ar to, ka mums gandrīz visiem šobrīd ir jākļūst par prasmīgiem savas dzīves krīzes menedžeriem. Lai tad, kad šis viss beigsies (jo arī šis tiešām pāries!), mēs varētu turpināt dzīvi, kurā darbojamies kā pilnvērtīgi un veseli cilvēki.




IZRAUDIES, PIRMS MEDITĒ! Un tikai tad ieslēdz sevī savu viedo un pieaugušo daļu! Un tikai tad domā – kā dzīvot tālāk.


Šoreiz, pēc paziņojumiem, ka viss ilgi lolotais, cerētais un bieži vien arī gadiem ieguldītais atkal un pēkšņi ir "ATCELTS!" vairāku man tuvu un svarīgu cilvēku lokā, man sirds sažņaudzas. Jā, šoreiz sažņaudzas. Un es atklāju, ka ir brīži, kuros vairs neesmu tas cilvēks, kurš krīzēs ieiet fokusā un tur savu un citu roku ar vārdiem – "būs labi"!

Šajās dienās, redzot reālu izmisumu man tuvu cilvēku dzīvēs un acīs, redzot, ka pat ļoti līdzsvaroti un sevi labi pazīstoši cilvēki sāk "iziet no rāmjiem" un uzvesties sev neierasti emocionāli, es atceros to, ko mācījos stresa pašregulācijas treniņos un uz savas ādas izbaudīju jau sen!


Tad, kad tev ir daudz emociju – dusmas, bailes, pazemojuma sajūta, neziņa un kas tik viss vēl nē, vienkārši atļauj sev – paņem un vispirms to visu kārtīgi izreaģē! Izpsihojies, izārdies, sadauzi kaut ko, ja vajag (vislabāk to, ko vairs nevajag)! Ej ārā, skrien, lec, spārdi, bļauj mežā vai pie jūras! Lai vēl neadaptētajā stresā nenodarītu pāri pats sev vai sev tuvākajiem.

Arī introvertā latvieša bioķīmija var neizturēt spriedzi, kura prasās ārā no ķermeņa! Un arī introvertajam latvietim pienākas palikt veselam un turklāt dzīvespriecīgam!

Un tikai pēc tam ķeries pie pateicības, meditācijas un citām dziedinošām praksēm.

Vai es pati papsihoju, uzzinot, ka arī mans darbs ir aizliegts arī turpmāk? Nē, es nepapsihoju. Vispirms es nesakarīgi ilgi gulēju, lai ne par ko nebūtu jādomā. Arī tāda ir stresa reakcija – "bēgšana". Un vēl es pamanīju, ka nespēju loģiski domāt. Tad gāju uz mežu, daudz darbojos fiziski un tikai pēc tam pārgāju uz pateicību. Savu krīzi menedžēju jau kopš marta, un tā nav tik lielā bedrē.


Lai mums visiem kopā izdodas! Un – lai dodam savu roku, plecu un citu atbalstu tiem, kas visciešāk blakus un kuriem viss ir "atcelts" uz nezināmu laiku. Mūsu dzīves nav atceltas un mēs izdomāsim, kā tās padarīt priecīgas, vērtīgas un pilnvērtīgas!




Related Posts

See All

Šorīt mans rīts ir izstiepies lēns un garš. Un es jau ilgi dzeru savu ziemas kafiju ar smaržīgu kanēli un peldos rāmā mīlestības un pateicības upē. Par visu. Par to, ka vakar vakarā dziļā mierā aizvad