Katram savas ķermeņa prakses

Pats neatbildamākais jautājums, ko uzdot otram cilvēkam, ir - KO MAN VAJADZĒTU DARĪT? Tieši to visbiežāk dzirdu, kad sastopu cilvēkus, kuri apņēmušies beidzot pievērst apzinātu, regulāru uzmanību savam labākajam draugam – savam mīļajam un bieži vien pilnīgi aizmirstajam un pamestajam ķermenim.

Es zinu par dažādām teorijām, ka cilvēks nav ķermenis. Šoreiz galīgi ne par to. Šoreiz par to, ka mēs esam ARĪ ĶERMEŅI un nerūpēties par savu mājvietu galīgi nav forši. Jo viņš sāk sāpēt un slimot.


Ko un cik tad darīt?

Pasaulē ir atrodamas neskaitāmas vingrošanas, vingrināšanās un kustību sistēmas. Un katra sola savus labumus un savus arī dod. To, kura no tām visām (vai no katras pa drusciņai) der kādam konkrētam ķermenim (galva un nervu sistēma pieder pie tā), var noteikt tikai un vienīgi cilvēks pats.

Un tas ir iespējams, tikai mēģinot, eksperimentējot un regulāri dažādos veidos ar sevi darbojoties. Tas ir vienīgais veids, kā uzzināt, kuras kustības ķermeni un dvēseli pabaro, atjaunina un pat ārstē. Un kuras tieši pretēiji – iztukšo resursus, rada sasprindzinājumu un sāpes.


Prakses ir tik dažādas - aukstas, karstas, intensīvas, neintensīvas. Kā lai saprot – ko darīt, cik darīt, vai der, vai neder, ko kombinēt utt. Tādēļ, dodoties brīvdienās, atbilžu esenci ielikšu arī te kā postu, pievienojot bildīti, kurā maigais rudens spoguļojas mierīgās upes ūdenī.

Izejot cauri nu jau pailgai pieredzei, kurā savam ķermenim esmu gana daudz pāri nodarījusi, tagad atkārtoju un turpmāk atkārtošu vienu un to pašu – ir pilnīgi vienalga, kas ir tā prakse, ko ar ķermeni darām (viņam vajag prakses!).


Pirms darīt un darīšanas laikā, pats pirmais nosacījums ir – MAIGUMS pret savu ķermeni un sevi. Otrs – APZINĀTĪBA jeb KLĀTBŪTNE tajā, ko ar sevi darām. Var arī otrādā secībā.

Ja šo abu komponentu ķermeņa praksēs un dzīvē nav, tad sākas pārspīlējumi, ārēji orientēta mērķtiecība, agresīva disciplīna, autoagresija, vēlēšanās ar varu kaut ko panākt, pierādīt utt. Un tad "veiksmīgi" sadarām to, kas mūsu ķermenim patiesībā neder. Un tad viņš sāp. Dažreiz viņš sāp gadiem. ĶERMENIS AR MUMS RUNĀ, KAD DARĀM TO, KAS MUMS AR VIŅU UN TO, KAS MUMS DZĪVĒ NAV JĀDARA (un – jā, viņš sāp un slimo arī citu iemeslu dēļ).

Kas vienu ārstē, otru var padarīt slimu.


Es zinu, ka tas izklausās pēc audzinātājas cienīgas moralizēšanas, un es zinu, ka kāds cits teiks pilnīgi ko citu. Tāpēc JĀIZLEMJ BŪS KATRAM PAŠAM.

Arī aktīvās praksēs un dzīvē ir iespējams ienest gan maigumu, gan līdzjūtību, gan apzinātību.