Kā iezemēties trauslajiem ziediņiem un kosmonautiem jeb – zeme mūs visus mīl un mēs visi viņai esam vajadzīgi!
Par “trauslajiem ziediņiem” un “kosmonautiem” šoreiz nodēvēju cilvēkus, kuriem kopš bērnības ir grūtības adaptēties zemes dzīvei, kuriem regulāri ir dažādas problēmas ar fizisko ķermeni un psiholoģisko stāvokli, ko izraisa adaptācijas traucējumi – sāpes, trauksme, bailes. Visu pārējo detaļās šoreiz neuzskaitīšu, lai neizklausās pēc slimnīcas.
“Trauslie ziediņi” un “kosmonauti” tādēļ, ka tie ir apzīmējumi, kādus savā virzienā esmu saņēmusi visbiežāk no cilvēkiem, kuri mani mīl un saprot. “Dīvaina”, “jocīga”, “mūžīgi slima” un “visu pārspīlē” – tas lai paliek ārpus mana lauka.
Šodien gribu iedvesmot visus sev līdzīgos – sensitīvos un hipersensitīvos – ar to, ka nevis “Zeme visu pacieš un visus nes”, bet ar “Zeme mūs visus mīl un mēs visi viņai esam vajadzīgi”!
Atslēgvārds ir ZEME. Agrāk, kad nebiju piedzīvojusi un sajutusi, ko nozīmē reāla zemes un sazemējuma klātbūtne manā dzīvē, es daudz gāju meditācijās, kuru mērķis bija sazemēšanās. Un vienmēr un joprojām daudz darbojos ar savu mīļo, fizisko ķermeni – tas ir visātrākais un dabiskākais veids, kādā varam sazemēties.
Kad jau maziņa nonācu psihiatra kabinetā, jo ne tikai iekšēji jutos, bet arī no ārpuses biju acīmredzami īpatnējs un emocionāls bērns, tad ārsts manai mammai esot teicis – viņai jāiet pie sportistiem! Ir jādarbojas ar ķermeni! Cik forši, ka padomijā bijuši tik saprātīgi ārsti. Ne zāļošana, ne mākslīga nomierināšana nav līdzeklis visam mūžam.
Ir jāatrod cits, dabisks, veids – kā šeit būt visharmoniskāk pašam ar sevi un visnoderīgākajam citiem cilvēkiem tepat, uz mīļās Zemes. Jo mums taču katram šeit ir kāda funkcija – protam sazemēties, vai nē.
Mani “ārstē” lauki. Dzīvošana ļoti vienkāršā vidē, dabas vidū un būšana daudz dabā iekšā. Šķiet, tā bija Dace Rukšāne, kura reiz teica, ka pēc pārcelšanās uz laukiem viņai pazuduši veģetatīvās distonijas simptomi.
Man nepieciešama apmēram diennakts pēcpilsētas dzīves laukos, lai viss nostātos savās – īstajās vietās. Un lai Zemes dzīve atkal liktos miers, laime un pat bauda.
Kāda izskatās sazemēšanās manā versijā?
Pēc rīta jogas iziet un paēst visu, kas vēl atrodams dārzā. Izrakt sīpolus plikām rokām, nevis ar gumijas cimdiem.
Strādājot pie datora no laukiem, pa logu redzēt dabu.
Braukt ar riteni, pa priekšu palaižot traktoru. Laukos hierarhija ir pavisam cita, un tā jāciena un jāievēro! Kāds tas ir kaifs!
Klausīties, kā meistars stāsta, ka “jābrauc izņemt māsu no meža”, kā meitenes veikalā runā, ka “jānopērk sausa malka” un kā sparīgais skursteņslauķis sajūsmā saka “johaidiarārā!”. Lauku cilvēku sarunas saliek visu "pa plauktiem".
Aprunāties ar dārzu un ar mežu. Un ielaist viņus visās šūnās.
Glaudīt kaķi un parunāties arī ar viņu.
Neaizmirst parunāties ar putniem.
Vietējā bodītē pirkt to, kas tepat apkārt tapis – lauku kūkas, maizi un visu citu, iekš kā jūtams dabiskums un pamatīgums.
Gatavot ēst uz malkas plīts.
Klausīties klusumu aiz loga. Klausīties, kā rūc krāsns. Klausīties, kā tikšķ pulkstensis. Klausīties, kā aiz loga šalc kļava. Un izjust dziļu laimi un pateicību, to visu dzirdot.
Staigāt basām kājām pa dēļu grīdu.
Apzināti mīt nodeldētās koka trepes un klona grīdu koridorā.
Turēt rokas uz senas koka galdas virsmas un mīļot to arī ar acīm. Labpatikā lietot koka rokturus un veco, piekaramo dzelzs slēdzeni.
Dzīvot telpās, kurās nav perfekcijas. Man ir aizdomas, ka psihe un ķermenis kaifo no visādiem “šķībumiem”, “nepilnībām” un “naturālībām” – jo tās atgādina dabu.
Joprojām – daudz un dažādi darboties ar fizisko ķermeni.
Rūpēties par sevi katru dienu dažādos veidos, lai “baterija” ir pilna, nevis puspilna vai pustukša.
Neskatīties un neklausīties neko, kas atrodas ārpusē, satrauc un kur neko nevar palīdzēt.
Neskatīties un neiedziļināties – kāpēc citi ir stiprāki un var vairāk. Nesalīdzināties nekad un ne ar vienu.
Un, protams, joprojām smelties spēku no "Augšas” un pateikties, ka Debesis ir tik tuvu un vaļā. Un tad laist to visu radošā gultnē Zemes dzīvē.
Pateikties par visu to bagātību, kas uz Zemes ir pieejama un iespējama.
Pateikties par cilvēkiem, kuriem esi vajadzīgs tāds, kāds esi un sargāt savu privāto telpu un lauku.
Tā mēs katrs sarakstu varētu gari un plaši turpināt – izzinot un jau zinot –, kas ir tas, kas mums palīdz būt iezemētiem, realizētiem un laimīgiem. Un baudīt zemes dzīvi, nevis justies kā "gaisā parautam" svešķermenim.
Bildītē ir redzams ozols, ar kuru bieži aprunājos un kura spēku ieelpoju. Šoruden, pateicoties ierobežojumiem, kuri mums neļauj pulcēties neierobežoti, arī jauno online kursu daudz vadīšu no laukiem – un ozola un citu spēka vietu enerģija tajā būs klātesoša.