Joprojām pašizolācijā

Sēžu pilna miera un pateicības savā "putnu novērošanas tornī", savā mīļajā pašizolācijas miteklītī virs palieņu pļavām un klausos, kā dzied putni. Klausos, kā skan pavasara gaiss un klusums aiz tā. Ne lidmašīnu, ne attālo mašīnu trokšņu nav. Klausos, kā mīļā Zeme un koki zem maniem logiem elpo pirms lielās plaukšanas.





Zeme, kādu to pazinām līdz šim, ir pārstājusi griezties. Notiek lielā restartēšanās. Dzimst Zeme, uz kuras mēs mācīsimies dzīvot no jauna – tīrāk, apzinātāk un vienkāršāk. Ar "mazāk ir vairāk".

Vairāk mīlestības, vairāk līdzjūtības, vairāk kopā ar sevi un kopā ar mīļajiem. Mazāk skriešanas vāveru riteņos un žurku skrējienos. Mazāk tērēšanas un patērēšanas. Vairāk radīšanas. Vairāk paļāvības un īstas, dziļas būšanas. Vairāk pateicības par to, kas ir.

Pārmaiņu brīdis ir krīze un bieži vien līdzinās izmisuma pilnai bedrei, kura nekad nebeigsies. Man ir iznācis iziet cauri dažām dziļām krīzēm. Pēc pēdējās, kurā zaudēju mīļu mājvietu, stresa un lielo pārmaiņu iespaidā pazaudēju arī 7 kilogramus no sava svara. Nu tie ir atpakaļ, un viss izrādās labāk nekā bija pirms tam. Tieši tā kā raksta grāmatās – kad ir krīze, tad ar prātu zinām, ka kaut kad būs labāk nekā pirms tam. Tikai vēl nezinām – kā.


Pilnīgi visas krīzes kaut kad beidzas, un pilnīgi viss pāriet. Arī mēs paši kā cilvēki.


Mīļie, es uzrakstīšu kā es darīju un savā ziņā daru arī tagad. Ļoti lūdzu to neuztvert kā pārgudru pamācību "no augšas", lai gan patiešām sēžu 5. Stāvā. Redzot tik daudz baiļu un izmisuma visapkārt, varbūt manis rakstītais kādam šobrīd noder.


Kad biju krīzē, biju pateicīga, ka pirms tās tik daudz gadu biju darbojusies ar apzinātību, meditāciju, arī psiholoģiju. Un sajutu, ka mans ķermenis un psihe paši visu dara kā pēc priekšrakstiem. Krīzēs, restartos, kurās piedzīvojam bailes, dusmas un citas smagas emocijas, mēs vispirms varam tās apzināti un spēcīgi izreaģēt – izbaidīties, izkliegties, raudāt, izskrieties, fiziski atbrīvot ķermeni no stresa hormoniem. Un vispār – ļoti, ļoti būt kontaktā ar savu fizisko ķermeni un daudz ar viņu darboties.


Un pēc tam mēs varam pilnīgi pieņemt notiekošo – "sdatsa". Tikt līdz tai apziņas un arī ķermeniski sajūtamai dimensijai, kuru sauc un izjūtam kā "smirenjie". Ir krieviski daži vārdi, kuros ir tāds kods, kuru latviski tik labi nevar pateikt. Pilnīgi atlaist, palaist to, kam esam pieķērušies un kur atradām drošību. Un pieņemt arī to, ka mēs nevaram visu kontrolēt. Un tad, kad caur totālu nepretošanos, atdošanos un paļāvību esam iekļuvuši Mīlestības plūsmā, tad sadzirdēt atbildes par to, – kā rīkoties un kā dzīvot tālāk – Jaunā Pasaulē. Kurā viss būs labāk nekā līdz šim.


Grieži.


Īsti pavasara un Zemes grieži ir klāt. Tagad.


Mīlēsim un palīdzēsim tagad viens otram – ar darbiem un ar vārdiem, kā vēl nekad! Palīdzēsim visiem, kam krīze izpaužas kā pārslodze

Paldies maniem mīļajiem, kas tagad palīdz arī man! Es pēc pēdējā gada pārslodzēm Latvija-Vācija-Latvija nu beidzot esmu atļāvusi saslimt arī manam ķermenim, kurš bija noilgojies pēc dziļa restarta un iztīrīšanās. Pārbaudīju, ka tas ir kāds cits, nevis Kronis.


Un sēžu tāda saslimusi, pateicīga un laimīga. Aizkrāsoju kalendārā visus ieplānotos notikumus vairākus mēnešus uz priekšu un ļauju nākt informācijai par to, kā mainīsies mana dzīve.

Un ieklausos – kā aiz loga elpo un skan mīļā daba un pavasaris.