No jaunā gada, līdzās iegremdēšanās praksei yin jogā, pēc vairāku gadu pārtraukuma atsākšu vadīt arī apzinātu iegremdēšanos zemapziņas saturos jeb yoga nidra, sasaistot to, pirmkārt, ar cilvēka psihi un ķermeni. Kā rāda pati dzīve, mēģinājumi apmest tiem līkumu un uzreiz nokļūt “tur, ārā”, ne vienmēr beidzas veiksmīgi.
Pamazām, gatavojoties praksei, šajā rakstā varam aplūkot fenomenus, kuri cilvēku turpina attālināt pašu no sevis, tā provocējot visplašāko psihosomatisko spektru. Šis ir materiāls, kurš varētu palīdzēt sagatavoties iegremdēšanās praksei cilvēkiem, kuri nav ieraduši atpazīt paši savu izturēšanos, reakcijas veidus un rīcību.
Šis ir raksts, kurā pieļausim, ka cilvēka emocijas drīkst būt pozitīvas un negatīvas, un pieļausim, ka ne visiem cilvēkiem savu graujošo saturu atlaišanā palīdz koncepcija par to, ka nav ne pāri darītāju, ne upuru. Jo, kā rāda pieredze, lai paplašinātu apziņu līdz vienotības piedzīvošanai, pirms tam ir jāveic vairāki apzināti soļi.
Domāšanas stereotipi. Domāšanas kļūdas. Matricas, musturi. Palaidējmehānisms. Kas tas tāds?
Zem tālāk uzskaitītajiem tipiskiem un izplatītiem domāšanas stereotipiem vai apgalvojumiem, kurus cilvēks neapzināti nēsā, pats tiem tic un rīkojas saskaņā ar tiem, slēpjas daudzslāņains palaidējmehānisms. Palaidējmehānisma saknes atrodas cilvēka psihes neapzinātājā daļā – zemapaziņā, un visbiežāk slēpjas pagātnes notikumos bērnībā un vēlākos dzīves notikumos, kas sagādājuši spēcīgus, negatīvus emocionālus pārdzīvojumus. Palaidējmehānismu jeb emocionālo traumu pakāpeniska atslāņošana ir iespējama, iegremdējoties zemapziņā – veicot iegremdēšanās praksi. Iegremdēšanās prakse ir spēcīgs cilvēka psihes un ķermeņa pašdziedināšanas instruments.
Te tikai daži sevis un pasaules uztveres “errori” un to sekas. Bez patieso palaidējmehānismu dziļākas analīzes:
Es kļūstu laba/s, vēlama/s un mīlestības vērta/s tikai tad, ja es visiem daru “labu” (izdabāju).
Es kļūstu laba/s, vēlama/s un mīlestības vērta/s tikai tad, ja es visiem “palīdzu” un nevienam neatsaku.
Es kļūstu laba/s, vēlama/s un mīlestības vērta/s tikai tad, ja es cilvēkiem dāļāju nelūgtus padomus (“palīdzu”).
Es kļūstu laba/s, vēlama/s un mīlestības vērta/s tikai tad, ja es visu izdaru perfekti.
Es kļūstu laba/s, vēlama/s un mīlestības vērta/s tikai tad, ja mans ķermenis atbilst šobrīd popularizētam “skaistuma” tēlam.
Es kļūstu laba/s, vēlama/s un mīlestības vērta/s tikai tad, ja man ir sieva/vīrs, bērni, māja, mašīna utt.
Es kļūstu laba/s, vēlama/s un mīlestības vērta/s tikai tad, ja gūstu plaši redzamus panākumus.
Es drīkstu doties atvaļinājumā tikai tad, kad esmu sevi izdzinis līdz spēku izsīkumam.
Es gribu, lai visi mani mīl. Es gribu patikt visiem.
Es esmu par visu atbildīgs.
Es pierādīšu, ka taisnība ir tikai man.
Un SEKAS: Man ir kauns. Es baidos, ko par mani padomās. Es jūtos vainīgs. Man ir bail. Man ir trauksme. Man nav spēka. Es ienīstu cilvēkus. Man ir skumji. Un tā tālāk – bezgalīgi, katram savās devās un nokrāsās.
Ko darīt?
Veiksmīgos gadījumos pagātnes emocionālo pārdzīvojumu iespaidā iemantotos psihes ”errorus” cilvēkam atspoguļo viņa tuvākais cilvēks jeb partneris. Veiksmīgās partnerattiecībās, izvēloties neapvainoties, cilvēks pats var savus destruktīvās uztveres, domāšanas un tai sekojošās rīcības modeļus apzināti mainīt. Taču, ja arī partneris uz otra cilvēka “erroriem” reaģē neapzināti (apvainojas, konfliktē utt.), traucējošo failu pašam atpazīt ir ļoti grūti. Un vēl grūtāk ir to izmainīt.
Kāpēc nedarbojas afirmācijas?
Gandrīz katrs, kurš “pozitīvās domāšanas” iespaidā ir mēģinājis kognitīvā (prāta) līmenī sev iegalvot to, kas viņa realitātē nepastāv, zina, ka tas nepalīdz. Piemēram, cilvēks, kurš cieš no hroniskas depresivitātes, mēģinot sev iegalvot “es jūtos priecīgs un enerģijas pilns!”, patiesībā jūtas arvien vairāk sagrauts. Nav iespējams tikai ar prātu izkoriģēt to, kas vada cilvēku no viņa psihes neapzinātajiem slāņiem. Ar prātu analizējot, ir iespējams savus “errorus” pamazām atpazīt, tad negribīgi atzīt, un tas var izrādīties patiešām noderīgi! Taču vēl nenodrošina to, ka domāšanas kļūdu un tai sekojošo rīcību izdosies neitralizēt.
Kādēļ tas tā ir?
Jo cilvēks vēlas izvairīties no sāpēm. Psihes aizsardzības mehānismi neļauj psihes apzinātajā daļā nonākt informācijai, kas izraisa sāpes un ciešanas – taču tieši šāda informācija visbiežāk ir cilvēkam pašam kaitīgu domāšanas un rīcības stereotipu pamatā.
Un šeit tad rodas attieksme – akdies, nu cik var “cepties” un analizēt, labāk dzīvojam nost un miers. “Cepties” patiešām nevajag tad, ja cilvēks lielāko savu dzīves laiku pavada možs, priecīgs, mīlošs, tiek mīlēts, realizē sevi autentiskā veidā, mīl sevi, mīl savu ķermeni, naktīs labi guļ, nedara sev pāri, izmantojot dažādas autoagresijas stratēģijas (pārstrādāties, pārdzerties, pārēsties utt.), necieš no dažādām somatoformām sāpēm, necieš no trauksmes, bailēm, necieš no depresijas utt. Un “cepties” nevajag, ja cilvēks sadzīvo ar sevi un savu dzīvi un ir mierā ar to, kā ir. Turklāt, pieņemot un piedzīvojot to, ka viņš pats un viņa dzīve drīkst būt autentiska – tā drīkst būt ļoti savādāka nekā cilvēkiem tepat līdzās, un tā drīkst neatbilst standartiem, ka “visām sievietēm” ir jāizskatās, jādara, jārīkojas, jārealizē.... neskaitāmi punkti un, ka “visiem vīriešiem” ir jāizskatās, jādara, jārīkojas, jārealizē.... neskaitāmi punkti. “Cepties” nevajag. Ja ir slikti, vajag kaut ko darīt lietas labā.
Ko lai dara situācijā, kad analizēšana ar prātu un apņēmīga afirmāciju skaitīšana neizraisa vēlamās izmaiņas un pastiprina vainas sajūtu, ka “atkal nekas neizdodas”?
Cilvēks sevis paša “remontēšanā” var iesaistīt arī pārējās savas “detaļas” – savu ķermeni un savu zemapziņu. Virsapziņu šoreiz atstāsim neaprakstītu, jo tā kā galējā dziedināšanas instance iestājas pati, ja cilvēkam vispirms ir izdevies iekļūt pašam savā ķermenī un savās dzīlēs. Izlēkšana uzreiz “ārpusē” mēdz beigties dažādi.
Sava ķermeņa izpēte un izmeklēšana, atrodot savu neapzināto emociju somatizācijas vietas – gan sāpošas, gan savilktas, saspringtas, iekaisušas, nefunkcionējošas un visādi citādi signalizējošas vietas ķermenī, ļoti labi ir paveicama maigās ķermeņa praksēs, kuras apvienotas ar apzinātības jeb meditācijas praksi. Viena no pasaulē pazīstamām ķermeņa un dzīļu pašizpētes praksēm ir Yin joga.
Iegremdēšanās praksei jogā ir dots apzīmējums Yoga Nidra.
Yoga Nidra laikā cilvēks tiek aicināts pats savā zemapziņā, lai tur atrastu, atpazītu un pārstrukturētu “sazipotos” emocionālos saturus, kas viņam liek rīkoties graujoši pašam pret sevi un pret pasauli. Tas ir veids, kādā ir iespējams PAŠAM atrast sevi pašu dziedinošu vārdu, apgalvojumu, tēlu, risinājumu, kurš netiek ievadīts no ārpuses, bet kuru cilvēkam uzdāvina viņa paša dziļākais resurss. Kā šo resursu nodēvēt, tas nav tik būtiski. Šī resursa apspriešana un mēģinājumi tam piešķirt identitāti un vārdu bieži vien noved pie agresīviem un reizēm komiskiem kofliktiem (intuīcija, apziņa, lauks, visums, Dievs utt.).
Kad vēl cilvēks piedzīvo iegremdēšanos?
Iegremdēšanos pazīst gandrīz katrs, kurš kādu laiku apzināti meditē. Arī tad, kad tas notiek smadzeņu trenēšanas nolūkā. Zemapziņas satura izmeklēšana, pārstrukturēšana un atlaišana ir iespējama vēl dažādos veidos. Tajā skaitā hipnoterapijā, kur iegremdēšanās, apzinātas izreaģēšanas un dzēšanas process norit psihoterapeita pavadībā.
Izglītota terapeita pavadība var būt īpaši vērtīga gadījumos, kad emocionāli traumējošie notikumi cilvēka dzīvē bijuši ilgstoši, kā arī tad, ja cilvēks jau “no dabas” ir izteikti jūtīgs un relatīvi nelielas emocionālās traumas nav spējis izreaģēt, pārstrādāt, integrēt un joprojām glabā savā zemapziņā, savā ķermenī un rīkojas to iespaidā.
Iegremdēšanās prakse grupu nodarbībās.
Nodarbības, kuras notiek grupā, piemēram, Yoga Nidra, autogēnais treniņš, iztēles ceļojumi u.c., vispirms palīdz cilvēkam vispār noenkuroties pašam sevī, atslābināties un atjaunoties. Te ar dažādām metodēm un tehnikām “erroru” mainīšana notiek tikai tajā līmenī, kurā cilvēks savā zemapziņā ieslīd dabiski, neprovocējot dziļāku ieiešanu ar mērķi izreaģēt.
Arī grupu iegremdēšanās praksēs iekustinātās psihes struktūras tālāk atraisa dabisku cilvēka psihes/ķermeņa pašdziedināšanas spēju. Cilvēki pēc šādām praksēm piedzīvo apzinātu sapņošanu naktīs, kuras laikā apzināti maina savu sapņu gaitu, tas ir – arī miegā apzināti paši transformē savu zemapziņas saturu. Kā arī, laižoties miegā, piedzīvo transa stāvokļus, kuros apzināti regresē savā bērnībā, lai apzināti mainītu tur notikušā sekas. Piemēram, regresijā sastop sevi kā mazu bērnu, paņem sevi klēpī, samīļo, tā dziedinot dažādu nemīlestības izraisītu traumu sekas.
Transs.
Transs, kā pilnīgi dabisks cilvēkam piemītošs ceturtais apziņas stāvoklis (pirmie trīs ir nomods, miegs un sapnis), kurā cilvēks nonāk iegremdēšanās laikā, ir piedzīvojams arī pirms iemigšanas un īsi pēc pamošanās. Ikdienā neapzinātā vai paša apzināti vadītā transā cilvēks nonāk arī tādēļ, lai uz mirkli atpūtinātu savu nervu sistēmu un ķermeni, kuri nepārtrauktās, saraustītās prāta aktivitātes rezultātā tiek turēti paaugstinātā tonusā (simpatiskā aktivitāte, stresa hormoni). Bērni, kad visa kā kļūst “par daudz”, paši ieslīgst ikdienas transā, veroties tālumā, it kā nekurienē, tādējādi atpūtinot sevi no apkārt valdošā bardaka.
Šī raksta laikā apzināti ir izcelti vārds “apzināts” un “neapzināts”, lai īpaši pievērstu uzmanību faktam, ka darbs pašam ar savu zemapziņu un tās saturiem ir APZINĀTS process. Cilvēka smadzenes šajā procesā darbojas ar izcili augstu intensitāti, lai gan ķermenī valda dziļš atslābums. Cilvēks transa stāvoklī piedzīvo augstu apzinātību un procesa laikā pārvietojas šurpu turpu cauri visiem četriem apziņas stāvokļiem.
Kad iegremdēšanās nav ieteicama un – vai visiem tā izdodas?
Iegremdēšanās prakse bez ārsta uzraudzības nav atļauta psihisku saslimšanu gadījumos. Tā nedarbojas un nesniedz atjaunošanos un pašdziedināšanu, ja cilvēks šajā laikā lieto trankvilizatorus. Iegremdēšanās, meditāciju, paplašinātas apziņas stāvokļus grūti piedzīvot cilvēkiem, kuri dzīvi tver, mēģinot to visos sīkumos kontrolēt. Taču arī šeit pieredze rāda, ka arī stresa vajāti, trauksmaini, atslābt nespējoši cilvēki pēc laika stāsta, ka IR – BEIZDOT IR! Vai kaut kur dzīvo kāds pilnīgi fiziski un psihiski vesels cilvēks, kurš ir izterapeitējis no sevis pilnīgi visus "errorus"? Maz ticams. Bet ticami un reāli sastopami ir cilvēki, kuriem dažāda iegremdēšanās prakse ir palīdzējusi uzlabot attiecības pašiem ar sevi un pasauli.