Mans ķermenis ir mans darba instruments jau daudzus gadus, un es esmu ar viņu ļoti ciešos draugos. Viņš piedzīvo to, ka izmēģinu visdažādākās prakses un ne tās vien. Es savus izmēģinājumus, pieredzes un secinājumus stāstu arī meitenēm un dāmām, kad kopā darbojamies dažādās praksēs. Nebaidos dalīties. Un pati pēdējā atbildība par ķermeni vienmēr paliek pie mums pašām.
Šobrīd manā izpētes centrā ir divas lietas. Pirmais ir postkovida sindroms. Esmu pateicīga manai šī brīža mācību vietai, ka tur varēju noklausīties garu lekciju par izmaiņām visā organismā un regulēšanas iespējām pēc kovida pārslimošanas. Lai arī līdz covidam neslimoju, tagad tas ar mani ir noticis jau divas reizes – tieši ar gada intervālu. Otrajā reizē slimoju ļoti smagi, un es neesmu droša, vai mans ķermenis izturētu trešo piegājienu. Tāpēc pētu antivielas un kā izmeklētājs Caps apkopoju ļoti daudz un dažādu informāciju.
Otrā lieta ir hormonālā novecošana, hormonus aizvietojošā terapija un dabiskas skaistuma noturēšanas un sievišķo hormonu stimulēšanas prakses. Arī par tām klausos lekcijās pie izcilām pasniedzējām un šodien aprunājos arī ar vienu no ginekoloģēm, kuru savos meklējumu ceļos apmeklēju. Pētot sevi, uzzinu tik daudz interesanta! Tik dažādus viedokļus un attieksmes. Šodien daktere man atvadoties novēlēja – jo vairāk tauciņu, jo mazāk krunciņu! Es teicu – labprāt!
Un, jā – patiesi! Meitenēm, kurām līdz premenopauzei patics būt slaidām lapsenītēm un ar “nozhki kozochki”, pēc 45, 46, 47 – kā kurai – reizēm noder informācija, ka labāk kāds kilogramiņš uz vēderiņa, kurā vairojas sievišķie hormoni. Tie dos arī smukāku, tvirtāku sejiņu un visus citus labumus, ko saņemam, kad sievišķie hormoni vēl mūsos ir aktīvi. Tauku “paciņas” sejā vispār ir vesela tēma, sejas prakses apgūstot. Kā tās saglabāt un ko darīt, lai tās nešļūk lejā.