Ir nakts, un es neguļu, un pagaidām pat nedomāju to darīt. Sēžu un skatos uz mīļo pagalmiņu aiz sava loga. Un manī ir tik daudz pēcsajūtu un tik daudz pārdomu. Pēdējie mēneši ir bijuši tik ļoti stipri un tik ļoti pilni, ka ik pa brīdim ir apzināti jāpaiet no visa malā, lai paraudzītos uz to, kas notiek. Lai pateiktos par to, kas notiek. Un nakts man ir tam vispiemērotākais laiks.
Es šovakar daudz domāju par ZELTA SIETIŅU. Cik ļoti man viņu vajag. Lai rāmi sijātu to, kas manā dzīvē notiek. Jo informācijas un notikumu ir tik milzīgi daudz, ka bez zelta sietiņa nekā. Lai paliktu savā un lai paliktu tīrā Laukā.
Pavisam nesen, satiekoties ar kādu sirds tuvu cilvēku, es tikai pēc tam aptvēru – kas ir tas zelta sietiņš dvēseliski tuvās attiecībās? Tas, ka ir pagājušas daudzas stundas un tā arī nav sākusies citu cilvēku, viņu dzīvju un izvēļu apspriešana un aprunāšana. Ka ir tas tīrais Lauks starp mani un otru. Un mēs tajā kopā radām savu Satikšanos.
“Mums ir tiesības savā dzīvē kaut ko negribēt”. Tas ir teikums, kuru pēdējo mēnešu laikā esmu teikusi vairākiem cilvēkiem, kuri iekrituši apjukumā, bailēs vai upura lomā. Mums katram ir zelta sietiņš un mēs katrs drīkstam sijāt un izsijāt un atstāt savā dzīvē un Laukā to, kas mūs ceļ un gaismo. To es pati izmācījos un tam es tagad ticu. Un sijāju.
Es agrāk par to neko nezināju. Es centos izdarīt tā, lai visiem ir labi. Un tas nesanāca. Es centos atbildēt ar labu uz ļaunu. Un izdabājot pazaudēju spēku.
Un tad viss izrādījās pavisam savādāk! Izrādījās, ka viss ir pavisam vienkārši! Izrādījās, ka īsajā vienas dzīves nogrieznī vajag satikties tiem, kas vēlas būt kopīgā Mīlestības un Radīšanas laukā!
Tā tas izrādījās manā dzīvē. Un ir iespējams, ka citu cilvēku dzīvēs tas izrādās savādāk.
Pēdējā nedēļa atnesa daudz spēcīgu sajūtu, daudz stipras enerģijas apmaiņas un notikumus. Un es aptvēru, ka cilvēki – brīnisķīgās sievietes, ar kurām sanākam kopā prakšu grupās, arī izrādās zelta sietiņa izsijātas. Katra savādāka un katra īpaša. Katra ar savu nodomu. Katra ar savu ķermeni un savu Dvēseli klātesoša. Kopīgā Laukā.
Un tā es te sēžu, naktī, un peldos pateicības jūrā. Ka mēs esam kopā tik labā laikā! Tādā, kurā mums ir dots lietot zelta sietiņu.
Lai mūsu zelta sietiņš vienmēr glabājas mūsu sirdij tuvu! Lai esam mīlošu cilvēku ielokā, mīlot paši sevi!