Viens no jautājumiem, kuru saņemu visbiežāk – vai es vadu prakses tikai sievietēm? Uz ko atbildu ar “jā”.
Kādēļ tā? Jo gadu laikā tā tas pats no sevis ir izveidojies. Caur mani rodas nodarbības un prakses sieviešu ķermeņiem un sieviešu psihei. Un uz tām dabiski sanāk sievietes.
Sievietes, būdamas cieši saistītas ar saviem hormonālajiem un mēness cikliem, ir būtnes, kuras nevar sevi metodiski pātagot un disciplinēt ar spēku un varu. Jo ķermenis tādai attieksmei sāk pretoties. Un garastāvoklis kļūst nikns.
Sievietes, lai saglabātu spēju atslābt, atmaigt, samīļot sevi, savējos un pasauli sev apkārt, arī uz spēku prasošiem ķermeņa vingrinājumiem noskaņojas atsķirīgi. Ar sarunāšanu, ar motivēšanu un apbalvošanu, kāda der tieši sievietei un viņas enerģētiskajai uzbūvei.
Man pašai par to nācās daudz aizdomāties pēc 40 gadu vecuma, kad arī mans ķermenis sāka uzkrītoši pieprasīt pavisam jaunu attieksmi. Klausoties ginekologu lekcijas un aprunājoties ar viņām “aci pret aci”, arvien vairāk guvu apstiprinājumu savām sajūtām – sievietes praktizē, vingro, kustas īpaši un atšķirīgi. Paaugstināts stresa hormonu līmenis, kuru spēj izsaukt agresīvas ķermeņa prakses, spēj sagraut sievietes psihisko un fizisko veselību.
Tā ir tāda smalka spēle ar sevi uz paklājiņa un pēc tam dzīvē. Atslābt, ļauties, sarunāt, iet un padarīt un tad apzināti atjaunoties. Un tieši tā padarīt visvairāk. Manas spēku un maigumu līdzsvarojošās prakses pēc 40 gadu vecuma pilnīgi mainījušas savu proporciju, un tā es jūtos labi, mierīgi, enerģiski un vesela.
Kā tad tas viss īsti notiek? To nevar izstāstīt! Tas jādara. Jāizritina paklājiņš un regulāri jādarbojas un jāsadarbojas ar sevi un savu mīļo ķermeni.