Pieņemšana un paļāvība

Ko darīt, ja darba nedēļas beigās iestājies pamatīgs pārgurums? Ko darīt, ja iestājoties tumšajam laikam, kļūstam lēnīgāki un vairāk gribas pagulēt? Ko darīt, ja jūtam, ka slodze bijusi par lielu un nāk virsū slimums? Ko darīt, ja ķermenis pats jau ir padevies?



Mums katram recepte ir sava. Es pamazām esmu atklājusi, ka, ĻAUJOT NOTIKT TAM, KAS IR, un PILNĪGI PĀRSTĀJOT PRETOTIES TAM, KAS IR, – grūtais visdrīzāk izšķīdīs un pāries. Arī nogurums. Arī slimums. Ļaut sev būt nogurušam, ļaut sev paslimot, ļaut sev pavārtīties un ļaut sev darīt neko. Ļaut sev pilnīgi atslābt.

Tā vietā, lai uzkurbulētu sevi ar melnu kafiju un melnu šokolādi, – ieritināties zem sedziņas un ļaut būt tam, kas ir. Samīļot sevi, parūpēties par sevi un nepātagot sevi nākošajiem varoņdarbiem, kad visa būtība tam pretojas.

Ļaušanās, paļāvība, atlaišana, "smireņie" ir neticami dziedinoši stāvokļi. Palaist vaļā pavadu, ja esi nokritis no zirga. Daudz un dažādi to apzīmē. Un tas patiešām visdrīzāk dziedina un atrisina.

Pēc atlaišanas visdrīzāk nāk jauns enerģijas un spēka pieplūdums. Nāk iedvesma un motivācija darboties tālāk. Bez piepūles, bez vardarbības pret sevi!

Mīļie, lai mums mierīgs prāts gada tumšākajā un rāmākajā laikā. Tas ir tik dabiski – būt mierā, kad daba dodas gulēt. Lai mums labas brīvdienas pašiem ar sevi un saviem mīļajiem!