Par robežām un par atbildību

Mīļie! Šorīt gribu vēlreiz izstāstīt par to, ko es daru un ko es nedaru. Pēdējā nedēļa mani atkal pamatīgi pārbauda un trenē skaidru robežu novilkšanas tēmā. Svētdienā gribu tai pielikt punktu. Priekšā trīs vasaras mēneši, kuros arī tas būs ļoti būtiski.





Savulaik, nu jau pirms vairākiem gadiem, studējot yin jogu Hamburgā, mans pasniedzējs Dirk Bennewitz it kā starp citu izteica frāzi, kura man tolaik ļoti spēcīgi iespiedās apziņā. Viņš teica apmēram tā: ja jūs vēlaties visu mūžu palikt šajā profesijā, neizdegt un nesaslimt, tad katru reizi – brīdī, kurā otrs cilvēks mēģinās atbildību par savu pašsajūtu, ķermeni vai dzīvi pārspēlēt uz jums, jums būs jāiemācās atbildības bumbu nekavējoties mest atpakaļ viņa virzienā.

Atbildības bumba! Tas izklausās tik spēcīgi un tik labi!

Es dabiski esmu tā būvēta, ka man nemaz negribas mētāt tās atbildības bumbas. Un man vienmēr šķitis, ka cilvēki jau paši sajutīs, paši nepārkāps ne manas fiziskās, ne smalkākas robežas. Ka viņi paši uzņemsies katrs savu atbildību par sevi un savu dzīvi. Bet izrādās, ka tā nenotiek. Es atkal un atkal nonāku situācijās, kurās man jātrenējas atbildības bumbu mest kādam atpakaļ viņa virzienā.


Atbildības bumba! Tas izklausās tik spēcīgi un tik labi!

Es dabiski esmu tā būvēta, ka man nemaz negribas mētāt tās atbildības bumbas. Un man vienmēr šķitis, ka cilvēki jau paši sajutīs, paši nepārkāps ne manas fiziskās, ne smalkākas robežas. Ka viņi paši uzņemsies katrs savu atbildību par sevi un savu dzīvi. Bet izrādās, ka tā nenotiek. Es atkal un atkal nonāku situācijās, kurās man jātrenējas atbildības bumbu mest kādam atpakaļ viņa virzienā.

Tādēļ šorīt par to uzrakstīšu – gan sevis, gan arī to cilvēku dēļ, kuriem dzīvē regulāri rodas līdzīgas situācijas.


Lai pavisam skaidri nospraustu savējās robežas un atbildības, šoreiz uzrakstīšu par to, ko es DARU un ko es NEDARU.


ES DARU


Sociālajos tīklos es dalos iedvesmā un enerģijā, postojot publiskus ierakstus savā privātajā profilā un lapā. Jo esmu tā būvēta – kad manī kaut kas iet pāri malām – mīlestība, enerģija, iedvesma, atklāsmes, kas nāk caur mani, man ir grūti nedalīties. Es neko par to negaidu pretī, bet, protams, es esmu ļoti priecīga un pateicīga par daudzajiem “laikiem”, sirsniņām un pateicībām zem postiņiem!


Es vadu dažādas ķermeņa un meditāciju grupu prakses sievietēm – šobrīd tikai online formātā. Prakses, kuras es vadu online formātā, ir paredzētas cilvēkiem, kuri ir gatavi pašpraksei.

Uz cilvēku jautājumiem, kuri rodas prakšu laikā un attiecas uz visiem praksēs iesaistītajiem cilvēkiem, es publiski un ar prieku atbildu tiešraidēs, kamēr grupas darbojas interaktīvā režīmā.


Prakšu grupās es pārpārēm dalos ar visu to, ko esmu iemācījusies un caur sevi izlaidusi. Arī ar savām kļūdainajām pieredzēm un no tām iegūtajiem labumiem. Visu, ar kaudzi atdoto, es saņemu atpakaļ lielā mīlestībā no cilvēkiem, kas praksēs darbojas. No cilvēkiem, kuriem tas der. Es esmu par to bezgalīgi pateicīga! Un es ļoti mīlu savu darbu.

ES NEDARU


Es nevienā no saziņas vietnēm (FB mesendžeris, Whatsapp, inbox, gmail u.c.) nesarakstos ar prakšu dalībniekiem un neapspriežu viņu personīgās un ar ķermeni vai psihi saistītās problēmas. Es nesarakstos ar personīgi nepazīstamiem cilvēkiem arī par dažādām citām tēmām.

Es neapspriežu cilvēku personīgās un ar viņu ķermeni vai psihi saistītās problēmas pie online prakšu failiem, kas ir paredzēti grupu lietošanai un pašpraksei. To nepieļauj mana profesionālā ētika, turklāt tas būtu ļoti diletantiski – attālināti mēģināt uzminēt, kas cilvēkam kaiš.

Tā vietā es piedāvāju to speciālistu konsultācijas, kuri veic individuālus izmeklējumus dažādās jomās – speciālistu listes ir slēgtajās prakšu grupās.


Vēl viena ļoti būtiska lieta, ko vēlos atgādināt – ES NEESMU un ES NEVĒLOS BŪT SKOLOTĀJS. Es nevēlos sev tādu mākslīgu uzlīmi. Es esmu vienkārši cilvēks, kuram patīk dalīties.


Es pati joprojām mācos pie dažādiem pasniedzējiem, pētu sevi un savu ķermeni – tas ir process mūža garumā, un nekad nebūs pabeigts. Arī es online lekcijās un praksēs sekoju pasniedzējiem, kuru raidītās frekvences un informācija mani labvēlīgi ietekmē. Es daru to, nevienam nepieķeroties, nevienu neliekot uz pjedestāla un nevienu nesaucot par savu skolotāju. Cilvēkus, no kuriem smeļos, uztveru kā pavadoņus uz kādu laiku. Un esmu viņiem ļoti pateicīga gan par informāciju, ko gūstu, un visvairāk – par enerģiju un lauku, kurā varu uz brīdi pabūt.

Mīļie, ja nu tā pavisam nopietni vēl pie šī neierasti stingrā ieraksta – es domāju, ka Jaunajā Laikmetā, kurā mēs visi šobrīd mēģinām ieintegrēties – katrs ar saviem panākumiem un neveiksmēm, ārējo skolotāju laiks ir beidzies. Radītājs esam mēs katrs pats un mūsu katra paša atbildība ir tā – ko mēs radīsim savās dzīvēs turpmāk. Tēma milzīga un neizsmeļama.

Tādēļ – aicinu uz praksēm un prakšu grupu radītajos laukos visus tos cilvēkus, kuriem visbūtiskāk ir PAŠIEM būt Radītājiem, PAŠIEM būt atbildīgiem, PAŠIEM sevi pētīt un izzināt, nemeklējot atbalsta punktus ārpusē, bet PAŠIEM SEVĪ!

Jau ilgstoši pētot sevi un savu ķermeni, es nepārprotami esmu nonākusi pie secinājuma, ka dziedināšana, pēc kuras mēs ilgojamies gan fizisku, gan psiholoģisku sāpju dzīti, neiestājas tad, kad pārspringstam pareizās dzīves un ceļa meklējumos.

Izpātagots, izdresēts un iztēloti perfekts ķermenis un cilvēks, manuprāt, nevar būt īsti vesels. Disciplīna nav tas instruments, kurš noder manā ceļā. Veids, kādā dziedināties, ir saistīts ar tām matērijām, kuras atrodas viņpus mūsu prāta domāšanas. Arī ķermenis dziedinās tur.

Mīlēsim savus ķermeņus, darbosimies ar viņiem, viņus dziļi mīlot un paturot prātā, ka mūsu ķermeņi pakāpeniski nolietojas un ka starp mums nav neviena, kuram kaut kas periodiski nesāpētu vai netraucētu. Mīlēsim un pieņemsim arī to.

Bieži vien visdziedinošākais instruments, kuru varam sev dāvāt, ir atslābums, kontroles atlaišana, paļāvība, pieņemšana un mīlestība. Caur tiem varam doties saudzīgā praksē dažādos, sev piemērotos veidos! Paliekot katrs centrēts un atbildīgs savā ķermenī un dzīvē.


Atbildība, kuru katrs uzņemamies, ir liela spēka potenciāls ceļā uz sevis un savas dzīves dziedināšanu! Atbildība, kuru katrs uzņemamies, mums paver jaunas brīvības apvāršņus!