Par prakšu piemērotību dažādos vecumos, gada laikos un garastāvokļos. rudens laiks.

Rudens, laiks, kad ārā kļūst arvien vēsāks un drīz būs jau pavisam auksti, ir laiks, kurā cilvēki labprāt sāk ievilkties paši sevī. Tumšie vakari ir tik omulīgi, ja tos var pavadīt mājās – siltumā un mīļā sabiedrībā. Ietīties siltā segā ar siltas piparmētru tējas krūzi rokās un darīt.... vai varbūt pat nedarīt neko – vienkārši būt mierā un iekšā. Gan tiešā, gan paplašinātā nozīmē.





Arī jogas prakse, kura notiek gada tumšajā laikā, var pārvērsties par iespēju cilvēkam atgriezties mājās – pašam sevī, savā dziļumā. Lai piedzīvotu, ka prakses laikā vai pēc tās ir iespējams tikt vēl dziļāk. Ka ar sevi, īsto sevi, kurš ir iekšpusē un kura parasti nav ārpusē, var iepazīties arvien tuvāk. Un, ka sevī un ar sevi kļūst arvien labāk.


Saskaņā ar Tradicionālo Ķīniešu Medicīnu, kura veido vaiāku jogas atzaru pamatu (piemēram, yin yoga, chi yoga) – rudens, metāla enerģija, ir savelkoša, iekšup velkoša. Plaušas un resnā zarna kā piesaistītie orgāni un meridiāni, kuri cilvēka ķermenī simboliski atspoguļo uzņemšanas un atlaišanas nepārtraukto mijiedarbību. Ieelpa un izelpa. Barības uzņemšana un pārpalikumu atlaišana. Skumju izsāpēšana un palaišana – tīras vietas atbrīvošana.

Atnākot vēsumam, arvien biežāk dzirdam cilvēkus sakām – man atkal sāk sāpēt mugura. Gadalaiku maiņas periodos tas bieži vien tā notiek. Rudeņos un pavasaros. Tad, kad ķermenim – visām tā sistēmām – ir jāspēj pārslēgties no siltā un gaišā uz auksto un tumšo laiku (un otrādi). Līdzās iesnām, šķaudīšanai un citām rudens ierastajām blaknēm.

Lai jogas prakse būtu dziļa, lai tā būtu apzināta, to ir iespējams sezonāli pielāgot tam, kā cilvēki attiecīgajā gada laikā jūtas un tam, kādas emocionālas un fiziskas grūtības viņus attiecīgajā gada laikā (arī vecumposmā) piemeklē. Tumšais rudens laiks ir pazīstams arī ar sezonālo depresivitāti.

Kā cilvēks var sev palīdzēt, praktizējot jogu? Viņš var savu praksi apzināti pielāgot tam, ko redz aiz loga. Tam, kā dabiski jūtas viņa ķermenis un tam, kā viņš jūtas emocionāli. Nemēģināt tumšā rudens vai ziemas vakarā, kad ķermenis enerģiju (tajā skaitā – svaru) tiecas saglabāt, nevis atdot, ar varu un līdz spēku izsīkumam sevi izdzīt, lai līdz Ziemassvētkiem nomestu vēl 3 kilogramus. Šī spēja atšķirt sev derīgu vai nederīgu un pat kaitīgu praksi attiecas arī uz cilvēka dzīves apli – uz to, cik viņam ir gadu un kāds enerģētiskais pirmelements viņā dominē kopš dzimšanas.

Mums visiem reizē pakāpeniski un neatgriezeniski fiziski nolietojoties (nemēģinot sevi apzināti padarīt vājākus vai vecākus), gadu no gada arvien būtiskāks kļūst jautājums – kā prakses pielāgot gada un cilvēka dzīves dabiskajiem ritmiem un cikliem? Kā jogot tā, lai prakse barotu, nevis ārdītu? Un kā katram pašam spēt uzņemties atbildību par savu praksi, kura notiek grupā? Vietā, kur kopā sanāk tik dažādi cilvēki. Kur viens ir fiziski vecāks, cits jaunāks. Viens stiprāks, cits vājāks. Viens sēro, otrs iemīlējies. Viens spēcīgs un priecīgs, cits izdedzis. Viens vesels, citam kādi slimību simptomi. Visi kopā.


Un te mūs nonākam līdz bieži vien sāpīgam punktam savu ieradumu un prakšu apzināšanā.


Ne viss, kas tev jogā visvairāk patīk, ir tev piemērotākais.

Tēma, kurai ir pienācis pēdējais laiks. Īpaši jogotājiem, kuri praktizē jau ilgstoši, ikreiz intuitīvi pielāgojot praksi sev, un vēlas to darīt visu savu dzīvi. Tēma, kura sevī ir pamatīgi jāizpēta, lai prakse varētu ilgt mūža garumā.

Cilvēkam ir iespēja veikt padziļinātu pašizpēti, lai noskaidrotu – kas no tā, ko es daru jogā (vai citās ķermeņa praksēs), palīdz man atgūt līdzsvaru un veselību? Un kas no tā, ko daru jogā, – man par labu nenāk nemaz? Arī tad, ja man šķiet, ka man tas ļoti patīk un mani aizrauj.

Ir nepieciešams kāds laiks praksē un arī dzīvē, lai arvien vairāk uzticētos sev, nevis tam, ko stāsta vai rāda kāds cits. Lai caur sevi izpētītu – kā es varu praktizēt tā, lai pēc katras nodarbības nokļūtu un pēc iespējas ilgāk spētu uzkavēties tuvāk sev? Jo tas būtībā ir jogas prakses virsmērķis – arvien dziļāk iepazīties, atgriezties, kontaktēties un spēt palikt tajā dimensijā, kas ir aiz ārējā un citiem pasniegtā es. Tas arī ir tas, kas cilvēkus apzināti vai neapzināti praksē ievelk un notur – iespēja atkal nokļūt tur, kur vienmēr ir labi. Satikt savu dvēseli. Un vēl – labvēlīga hormonālā atkarība, ko rada ķermeņa un apzinātības prakses.

Lai prakse vestu pie sevis, vienlaikus spēcinot fiziski un emocionāli, tai jākļūst ļoti individuālai, arī praktizējot grupās. Lai tā tāda spētu kļūt, ir ļoti jāklausās sevī un sev jāuzticas. Un šim procesam palīgā var nākt arī kāda konkrēta informācija par sevī valdošajām un no līdzsvara izsviestajām enerģijām jeb pirmelementiem un to balansēšanas iespējām. Kā arī par savu psiholoģisko un ķermeņa tipu.

Tagad mierīgi atļausim sev ieiet tumsā un dziļumā, lai uzkrātu spēkus un atjaunotos laikam, kad gaisma atkal būs vairumā. Saskaņosimies ar Sauli – arī viņa šai laikā kļuvusi rāma. Meklēsim, darīsim un būsim iekšpusē.