Par krīzēm un zemes dzīves baudīšanu

Kad kaut kas ir “gaisā”, tad to nejust ir grūti. Arī tad, ja dzīvo pats savā “burbulī” un pats savā “citā realitātē”. Aktuālās tēmas pašas uznāk virsū – caur “nejauši” izlasītu interviju, caur “nejauši” ieraudzītu video failu un caur to sabiezinājumu, kas vienkārši ir jūtams gaisā visapkārt.





Es esmu ievērojusi, ka sabiezinājumu gandrīz nemaz vairs nejūtu, pārceļoties un padzīvojot laukos. Esot “epicentrā”, gribot negribot kļūsti par kopīgās informācijas daļu.

Un tad atliek vienīgi palikt centrētam, lai apkārt notiekošais nerauj līdzi un nerauj ārā no tā, kur pats caur savu pieredzi jau esi nonācis. Caur savu pieredzi, kura ir zelta vērtē un kuru nevar iedot neviens dzīves pamācītājs un padomdevējs no malas.

Iepazīt sevi – īsto un spēja palikt autentiskam ir liela bagātība.

Es pēdējā laikā visu mūsu kopīgajā laukā ļoti pamanu cilvēkus, kuri iet cauri vai nupat ir izķepurojušies cauri tā sauktajai “pusmūža krīzei” un cilvēkus, kuri ir “vīlušies garīgumā”. Un es ar interesei lasu un klausos, ko viņi stāsta! Jo abus etapus savā dzīvē jau redzu sev aiz muguras. Ar iekšēju ticību, ka tie vairs neatkārtosies. Nu, vismaz ne tik dramatiski, kā tie notika.

Šoreiz galīgi nemaz neiedziļinoties pusmūža krīzes cēloņos un tikpat neiedziļinoties “vilšanās garīgumā” cēloņos, jo tie mums katram ir atšķirīgi un feisbukieraksts nav vieta, kur tos varētu spēt izanalizēt, es gribu dalīties ar to foršo sajūtu, kas notiek PĒC TAM!

Jo mani ļoti iedvesmo tas, ko es redzu! TĀ sajūta – PĒC TAM – daudziem ir līdzīga!

Tā ir mākslīgu – pašizdomātu vai no malas uzlipinātu masku, askēžu un ierobežojumu atmešana. Tā ir drosme, kas rodas, kad esi ticis otrā krastā. Tā ir drosme beidzot būt pašam – pašam ar štepseli gan Debesīs, gan Zemē. Kur nekas vairs nav jānoliedz. Kur nekas vairs nav jāpierāda. Kur saproti – šajā ķermenī esi vienīgo reizi, un tavi paši mīļākie šajos ķermeņos, ar to siltumu un acu skatienu – arī ir vienīgo reizi.

Un tu saproti – pietiek. Pietiek klausīties un baidīties. Pietiek meklēt patiesības ārpusē. Pietiek kaut ko mērīt, samērīt un piemērīt. Vienkārši – ņemam un dzīvojam nost! Nē, nu ne jau no sērijas “dzīvo ātri, mirsti jauns!”. Bet no sērijas – atstājot galvu Debesīs, beidzot izbaudīt visu, ko Zemes dzīve mums dāsni dāvā! Jā, līdzsvarā. Jā, esot klātesošam. Jā, sevi un citus nepostot. BET – bez mākslīgas atteikšanās un “pareizās” dzīves konstruēšanas.


Tas ir viens no lielākajiem pēcpusmūža krīzes ieguvumiem – skaidra apziņa, ka laika daudz vairs nava! Un ir jādzīvo šodien, šeit un tagad tā, lai ir tik priecīgi un baudīgi, cik vien tas šobrīd ir iespējams! Un, protams, mēs neviens neesam pasargāti ne no zaudējumiem, ne sērām, ne sāpēm.

Mīļie, lai mums izdodas! Visiem! Kam pašreiz garīgā krīze un gribas “uz mājām”! Kam pusmūža krīze un “dzīvei nav jēgas”!

Lai mums visiem izdodas satikties ar sevi-īsto dvēselē, kura pēc kritieniem, bedrēm un transformācijām, palikdama mīļajā un lolojamā ķermenī, skaidri zina – es esmu atnākusi šeit, lai baudītu un priecātos! Un darītu to vien sev zināmā – unikālā veidā!

Un, kad esi līdz tam beidzot ticis – ir viegli! Un ir vienkārši! Un ir skaidra apziņa – šeit viss ir vien īss brīdis, tāpēc – lai piedzīvojam to ar prieku, baudu un patikšanu!