Apzinātības un meditācijas sākotnējais iemesls un uzdevums ir apzināties cilvēka prāta patvaļīgo darbošanos. Apzinātības prakse ir saistīta ar cilvēka centieniem noskaidrot – kurš tas ir, kurš domā? Kas es esmu? Vai es esmu tas, kurš patvaļīgi domā? Vai ES esmu PRĀTS?
Apzinātība pakāpeniski attīra cilvēka prātu, līdzīgi kā notiek datora cietā diska „iztīrīšana” no liekas, neapzināti uzkrātas, cilvēkam pašam nederīgas informācijas. Lai ieraudzītu pasauli skaidrāk, it kā pavisam no jauna. Lai atmostos.
Apzinātība ir saistīta ar dziļu un godīgu pašizpēti. Cilvēks iemācās apzināties un pieņemt pats savas domas, emocijas, iekšējos konfliktus un ēnas pusi. Un tad ar to visu apzināti rīkoties.
Ko cilvēkam var sniegt apzinātība?
Apzinātība un „automātismi”
Viens no jēdzieniem, kurš raksturo cilvēka prāta un emocionālo patvaļu, ir – „automātismi”. Tie ir dažādi cilvēka zemapziņā „iesēdušies”, „iesīkstējuši” un tur nostiprinājušies attieksmes, rīcības un reaģēšanas veidi, kuri darbojas patvaļīgi, bez cilvēka APZIŅAS klātbūtnes. Un visai bieži izrādās, ka tie cilvēkam pašam sagādā sāpes un ciešanas. Līdz tiek apzināti un tad apzināti mainīti un transformēti.
Cilvēka dzīvē pastāv daudz un dažādu automātismu, kuri, ja netiek apzināti, spēj izraisīt dažāda veida sarežģījumus. Populārākie neapzinātie ikdienas automātismi ir arī viss tas, ko cilvēks dara, neesot klāt notiekošajam, jeb ”autopilotā”. Tādi ir ēšana, auto braukšana, pārvietošanās pa ielām, neredzot apkārtni, automātiska mantu/priekšmetu novietošana utt.
Bez ikdienas automātismiem pastāv arī dažādi domāšanas un emocionālie automātismi, kuru patvaļa spēj izraisīt krietni vien nepatīkamākas sekas. Tie bieži vien ir saistīti ar bērnībā nokopētām reakcijām dažādās dzīves, jo īpaši – stresa situācijās. Piemēram, cilvēks iemācījies stresa situācijā „krist panikā”, nevis uzņemties apzinātu situācijas un savu reakciju vadīšanu.
Vēl automātismi ir „vieglākais ceļš” – instinktīvākā, vienkāršākā ego reakcija uz dažādām situācijām, kas apliecina vien to, ka ego vēl netiek savaldīts, transformēts jeb „audzināts”. Ka cilvēks dzīvo neapzināti jeb, salīdzinot ar datoru, atrodas „offline”.
Neapzinātie automātismi (dažreiz sastopam arī jēdzienu „reaģēšanas musturi”) cilvēkam uz dažādām dzīves situācijām liek reaģēt instinktīvi un līdz ar to – pārāk asi, un tādēļ ir visdažādāko konfliktu cēlonis.
Piemēram, cilvēks situācijās, kuras nenoris tā, kā viņa ego to vēlētos, spontāni, neapzināti (bez apziņas un gribas klātbūtnes) dziļi apvainojas, labu laiku nespēdams no šī aizvainojuma iziet. Tā graujot pats savu veselību un attiecības ar saviem līdzcilvēkiem un visbiežāk – sev tuviem un mīļiem cilvēkiem.
Automātiskie reaģēšanas veidi izraisa to, ko dēvē par „iešanu pa apli” un nepatīkamo dzīves situāciju atkārtošanos. Cilvēks netiek ārā no neveselīgajiem reaģēšanas veidiem, visvairāk kaitējot tieši pats sev – savai emocionālajai labsajūtai un fiziskā ķermeņa veselībai.
Cilvēka nespēja apzināties un pieņemt pašam savas emocijas liek viņam tās neapzināti projicēt uz citiem, raisa neizpratni, sarežģījumus un dažādus konfliktus. Apzinātība ir fantastisks savu emociju apzināšanās un apzinātas emociju vadīšanas instruments.
Praktizējot apzinātību (meditāciju), cilvēkam ir iespēja pakāpeniski nonākt arvien dziļākos savas apziņas un zemapziņas slāņos, PAŠAM atpazīstot savus automātismus jeb zemapziņā iekapsulējušās uztveres un domāšanas „matricas”.
Tiklīdz tās tiek atpazītas, cilvēkam paveras iespējas PAŠAM tās APZINĀTI MAINĪT un transformēt!
Veicot apzinātas izmaiņas pasaules uztverē un reakcijās uz pasauli, notiek arī cilvēka centrālās nervu sistēmas pārstrukturēšana. Cilvēka smadzenēs tiek „sadedzināti” vecie un veidoti jauni neironu ceļi, kuri atbildēs par to, ka dzīves situācijās, kurās cilvēks līdz šim rīkojies neapzināti – sev un citiem kaitīgā veidā, viņš sāks rīkoties savādāk – apzinātāk, veselīgāk!
Cilvēks spēs „noķert” savu automātisko reakciju, mirkli pirms tā ir ieslēgusies un izraisījusi kārtējo „vētru”, un apzināti to izmainīt! Kļūstot pats par savu domu un emociju stūrmani, un labsajūtas un priecīgas dzīves radītāju!
Šo smadzeņu spēju – veidot jaunus neironu ceļus – neirozinātne dēvē par „smadzeņu plastiskumu”.
Saprotams, reakciju un rīcības maiņa neattiecas tikai uz apvainošanos. Tikpat labi kādam spontānas nepacietības vietā līdz ar apzinātības praksi paveras iespēja attīstīt pacietību. Nevaldāmu iegribu vietā – attīstīt pašdisciplīnu un gribasspēku. Nevaldāmas niknuma lēkmes vietā – attīstīt spēju pieņemt lietas, kuras nav saprotamas vai nepatīk. Tā vietā, lai „uzceptos” par televīzijā redzamajiem „satraucošajiem” faktiem, apzināti pieņemt lēmumu uz tiem emocionāli nereaģēt, lai saglabātu savu mieru un veselību.
Un var būt arī pavisam atšķirīgi. Iespējams, cilvēkam traucē nevis viņa straujā daba, bet „iekapsulējusies” nespēja izrādīt mīļumu vai pateicību. Arī tā var izrādīties automātiska, neapzināta reakcija, kuru ir iespējams apzināti mainīt.
Trenējot apzinātību, cilvēks pakāpeniski var atbrīvoties arī no vēlmes visu kontrolēt, pārraudzīt, aizsargāties, pierādīt, niknoties, diskutēt, kategorizēt un vēl dažādi agresīvi rīkoties, graujot pats savu un citu cilvēku dzīves.
Un tā – katram cilvēkam sev pašam vien zināmajās, aktuālajās jomās, kuras līdz šim darbojas kā „tumšā zona” un ir pilnīgi neapzinātas, ir iespējams ienest gaismu – APZINĀŠANOS un PAŠAM pilnībā pārstrukturēt savu uztveri, domāšanu un dzīvi.
Apzinātība un sevis paša mīlestība
Apzinātība, ļaujot cilvēkam piekļūt pašam savām dzīlēm, vienalga, kā mēs tās sauktu – par zemapziņu, par satikšanos ar dvēseli vai vēl kaut kā – ļauj cilvēkam ļoti dziļi ielūkoties sevī pašā, iepazīt sevi pašu un reizēm atklāt, ka dziļumos mīt sevis paša nemīlestība. Atklāt to, ka cilvēks varbūt nemaz nav sev pats mīļākais cilvēks, ka viņa dzīves centrs nemaz neatrodas viņaā pašā. Un, to apzinoties, sākt šo „faktu” pakāpeniski mainīt.
Apzinātība ļauj izpētīt SAVAS patiesās vēlmes, pakāpeniski atklāt un izprast pašam savus iekšējos konfliktus, kuros saskaras MANAS un SABIEDRĪBAS VAJADZĪBAS.
Piemēram, cilvēks sāk atpazīt situācijas, kurās viņš reaģē stereotipu un baiļu vadīts, nevis saskaņā ar savu dziļāko būtību. Un sāk mainīt to, ikvienā situācijā vispirms pajautājot sev – ko ES šobrīd patiešām vēlos darīt vai nedarīt? Kas MAN šajā situācijā ir derīgs, kas man darīs labu? Kurās situācijās es augšu un kuras mani spēj sagraut? Tikpat labi tās var būt situācijas, kurām cilvēkam jāiet cauri, trenējot kādu no savām īpašībām. Iespējams, šādas situācijas nebūs „vieglas”. Taču tā būs cilvēka paša, sevis paša mīlestības vadīta IZVĒLE – kādā no dzīves situācijām doties vai nedoties iekšā.
Šāds apziņas stāvoklis ļauj cilvēkam nostiprināt veselīgu ego. Un, paliekot veselīga ego „ietvaros” un sevis paša dziļā mīlestībā (saskaņā ar savu dvēseli), arvien apzinātāk vadīties pēc SAVĀM, nevis sociālajām lomām, rāmjiem, stereotipiem un vajadzībām. Tātad – vadīt un radīt, nevis aiz bailēm un pieņēmumiem reaģēt.
Turklāt – sevis paša mīlestības izkopšana nes labumu visiem, jo tikai sevi mīlošs cilvēks spēj attīstīt spēju mīlēt arī citus cilvēkus un pasauli.
Apzinātība, trauksme, stress un emociju vadīšana
Sasaucoties ar informāciju par trauksmes un stresa ierosinātājiem un risinājumiem, apzinātība šeit var būt izcili labs cilvēka palīgs.
Jo apzinātība iemāca cilvēku fokusēties uz to, uz ko viņš PATS IZVĒLAS fokusēties.
Piemēram, cilvēks, atrodoties stresa situācijas pašā vidū, spēj paralēli apkārt notiekošajam nonākt dziļas apzinātības stāvoklī, kurā viņš apzinās, ka „trauksme pašlaik ir”: „elpa ir saraustīta, jo mana nervu sistēma nestrādā stabili”, „mana sirds sitas paātrināti”, „rokas trīc” utt. ES TO PAŠLAIK APZINOS, ļauju tam visam notikt (sisties sirdij, būt seklai elpai, trīcēt rokām utt.) un paralēli fokusējos uz darāmo darbu.
Šādā veidā notiek trauksmes pārvarēšana, jo tā tiek APZINĀTA un bez pretestības PIEŅEMTA (tolerēta). Cilvēks spēj pieņemt tikai to, ko viņš vispirms ir apzinājies. Tālāk jau cilvēks ĻAUJAS notiekošajam, un sākas pakāpeniska trauksmes transformācija, nevis tās apspiešana. Līdz ar to notiek dažādu psihosomatisku simptomu pašregulācija/pašārstēšanās un enerģijas plūsmas harmonizācija visos civēka ķermeņos.
Varētu sacīt tā, ka, praktizējot šīs metodes, cilvēks cenšas nevis izmisīgi atbrīvoties, ”tikt galā” vai aizbēgt no savām emocijām, trauksmes un tām sekojošajām ķermeņa reakcijām, bet ATBRĪVOJAS PATS, PALIEKOT SAVU EMOCIJU VIDŪ. Apgūst pieņemšanas praksi. Iemācās reizēm tik nepieciešamo un dziedinošo samierināšanās praksi.
Apzinātība, atkarības un autoagresija
Dažādie cilvēku autoagresijas veidi to iesākuma posmā arī mēdz būt dziļi neapzināti. Kā liecina nosaukums – autoagresija ir cilvēka vēršanās pašam pret sevi.
Vienkāršojot šos būtībā ļoti sarežģītos cilvēka psihes funkcionēšanas mehānismus, varētu teikt, ka autoagresija ir cilvēkam pašam neveselīgi uzvedības veidi, kurus „lietojot”, viņš tiecas tikt galā ar savu neapzināto (apspiesto, neizprasto) vai nerealizēto spēku – to iztērējot pārāk daudz (tā mēģinot sevi nejust), vai arī mēģinot zemapziņā „noraktās” un neizprastās lietas apspiest sevī vēl dziļāk.
Ikviena autoagresija sakņojas dziļā neapzinātībā, tas ir – tā notiek neapzināti. Tā sakņojas sevis paša nepazīšanā un sevis paša dziļā nemīlestībā.
Pazīstamākie no autoagresijas veidiem ir pārstrādāšanās (darbaholisms) un hroniska neatpūšanās. Klasiska autoagresija sieviešu vidū ir pārēšanās vai arī neveselīga ēšanas ierobežošana. Autoagresija ir arī ilgstoša un dziļāku jēgu nesaturoša „sērfošana” internetā, uzņemot nesamērīgi lielas informācijas devas, kuras piedāvā dažādie masu mediji (TV, žurnāli, radio, sociālie tīkli utt.). Pie autoagresijas veidiem pieder arī tādi atkarības veidi kā alkoholisms, nevadāma tieksme pēc uzbudinošām vielām un atkarība attiecībās. Arī depresija var būt viens no autoagresijas veidiem.
Tieši apzinātības prakse ir tā, kuru šodien, līdzās psihoterapijai, jogas terapijai un citiem terapiju atzariem, arvien vairāk iesaka praktizēt dažādu atkarību skartiem cilvēkiem. Piemēram, bulīmijas un anoreksijas slimniekus ārstē, mācot viņiem apzinātības praksi – gan meditācijas, gan ikdienas apzinātības veidā. Tas nozīmē – ēst apzinoties, baudot, esot klāt katram nokostajam un izgaršotajam kumosam.
Apzinātība un gribasspēks
Regulāra apzinātības prakse nozīmīgi vairo cilvēka gribasspēku, jo, praktizējot apzinātību, cilvēks iemācās vadīt savu prātu, ilgstoši to koncentrējoties uz kaut ko vienu. Prāta „savākšanas” spēja ir cieši saistīta ar cilvēka gribasspēku.
Apzinātība un bauda
Apzinātība daudzkāršo cilvēka spēju baudīt! Viss, ko cilvēks dara APZINĀTI, apzināti izmantojot savus maņu orgānus, neiedomājami kāpina viņa dzīves kvalitāti, prieku un labsajūtu!
Apzināts, atmodies cilvēks ar daudz lielāku baudu apēdīs pat visvienkāršāko maizes šķēli, izgaršodams to un vēl apzinādamies ceļu, kā maize ir dzimusi un līdz viņam „atnākusi”– no zemes, no saules, no lietus, no graudiem, no cilvēkiem, kuri tos novākuši, apstrādājuši un no cilvēka, kurš maizīti izcepis, un vēl viena cilvēka, kurš to atvedis līdz veikalam; vēl viena, kurš nolicis maizīti plauktā, un vēl viena, kurš to viņam pārdeva.
Šāda apzinātība atver cilvēkā dziļu un priecīgu pateicību. Pateicība ir viena no apzinātības „sekām” un savā būtībā ir dziļa un ārkārtīgi dziedinoša garīga prakse, kura cilvēkam ļauj novērtēt visu to, kas viņam ir dots. Tas nenotiek, ja cilvēks to pašu maizīti apēd neapzināti, paralēli darot kaut ko citu, it kā garām skrienot, bez klātbūtnes.
Cilvēka paša maņu orgāni – redze, dzirde, tauste, oža un garša –, ja tiek „lietoti” apzināti, vienreizēji kāpina viņa spēju baudīt un priecāties par „zemes labumiem”!
Apzinātība un intuīcija
Apzinātība trenē jeb atver cilvēka intuīciju un ļauj jau laicīgi „ar septīto prātu” sajust, kā dažādās dzīves situācijās vislabāk rīkoties. Kuru no lēmumiem pieņemt un kuru nē.
Intuīcija ir tas instruments, kurš ļauj dziļāk izjust arī otra cilvēka dabu, apzināties situācijas, kurās otrā cilvēkā slēpjas „mīnu lauks”, un uzmanīgi un apzināti to apiet.
Apzinātība un rāmums
Cilvēks caur apzinātību mācās un ar laiku patiešām iegūst spēju būt vienlaikus atslābis un koncentrēts/jaudīgs. Piemēram, cilvēks spēj praktizēt līdzcietību, bet tajā pašā laikā arī stingrību un noteiktību. Jeb – spēju būt mierā savās dzīlēs, tajā pašā laikā dzīvojot aktīvu un enerģijas pilnu dzīvi.
Pastāv kāds mīts, ka cilvēks, kurš daudz praktizē apzinātību (meditāciju), iegūstot lielo mieru, kļūst „nekustīgs” vai ārēji gandrīz letarģisks. Miers jeb rāmums, kuru paver apzinātība, bieži vien ne tuvu nav cilvēka ārējās izpausmes forma. Tas ir apziņas stāvoklis, kurš ietver izpratni par pasaules un prāta uzbūvi, taču ārējās izpausmes veidos un rīcībā daudzi garīgie skolotāji un līderi ir izteikti jaudīgi, „kustīgi”, strauji un enerģiski.
Apzinātības dziļākā būtība un atmošanās
Ejot arvien dziļāk apzinātībā, cilvēkam pašam pakāpeniski atklājas viņa prāta daba, polaritāšu (labi/slikti; patīk/nepatīk utt.) neesamība, un cilvēks pats intuitīvi sāk meklēt atbildi uz jautājumu – KAS ES ESMU? Kas es esmu viņpus prāta, ego, dzimuma un sociālajām lomām?
Cilvēks no domāšanas un novērošanas sāk „pārslēgties” vai tiek „pārslēgts” uz patiesu apzināšanos.
Apzinātība tās dziļākajā būtībā nav saistīta ar domāšanu, ar prātu. Patiesībā tā ir ceļš ārā no domāšanas izraisīta strupceļa.
Sākas dziļa garīga prakse. Atbildes uz dziļajiem jautājumiem sniedz mācība par neduālismu – Advaita Vēdanta jeb Jnana joga un arī citas senās, garīgās prakses.
Taču sākotnēji tieši apzinātības meditācija un ikviena apzinātības prakse ikdienā ir tās, kuras vispirms, palīdzot cilvēkam sevi iepazīt arvien dziļāk, paver iespēju jeb – automātiski „ieslēdz” iespēju nokļūt „aiz prāta” jeb atmosties.
Piedzīvojot patiesu apzināšanos, cilvēka prāts apklust.
Kā tieši tas viss ir iespējams? Kā lai trenē apzinātību?
Apzinātība iesākumā ir disciplīnu prasošs, pacietīgs darbs pašam ar savu prātu. Apzinātība ikdienas dzīves notikumos neienāk un nenostiprinās, ja prāts netiek apzināti trenēts un darbināts.