Panikot, vai tomēr “ieiet kaķītī”?

Ir tādi ļoti smagnēji un svarīgi apzīmējumi, kuri apraksta to, kas notiek, ja cilvēks regulāri meditē. Piemēram, "regulāras meditācijas augļi". Un tamlīdzīgi. Es arī tos lietoju.

Bet man arvien biežāk šķiet, ka vajag tā vieglāk. Ka tiešām vajag meditēt katram sev piemērotā veidā, bet ne ar tik pārnopietnu pieskaņu. Un man iepatikās tas, ko vienreiz nejauši pateicu, yin jogu vadot, – ka mēs "ieejam kaķītī". Nu tur jau ir tas fokuss un atslābums, un neredzamā lauka redzēšana kopā.


Šodien šeit, Berlīnē, nonācu situācijā, kur sākās viegla panikošana. Jo rīt sola lielu vētru, kas ilgs vairākas dienas. Un pat mācības tiks ātrāk pabeigtas un viss tiek pārorganizēts tā, lai dalībnieki līdz rītvakaram tiktu mājās. Jo tad iešot elle vaļā!


Un ko es piefiksēju? Ka pēc pirmajām panikainajām sajūtām, kad man arī ātri jāpārbuko lidmašīna, kas izraisītu haotisku notikumu un emociju virkni, attapos atslābusi un – IEGĀJUSI KAĶĪTĪ. Siltā, mīkstā, paļāvīgā enerģijā ar skaidru apziņu, ka ir jāļaujas un jāpaļaujas.

Mīļie! Un tāpēc līdz ar selfiju ziņoju publiski –

ES ESMU KAĶĪTĪ un

MAN NAV NE JAUSMAS, VAI VĒTRA NEAPSTĀDINĀS MANUS MĀJUPCEĻA PLĀNUS un VAI ES PASPĒŠU UZ IEPLĀNOTAJĀM NODARBĪBĀM!

Ja tā notiks, ka netikšu mājās laikus, es jums uzrakstīšu!

Cik labi, ka mums ir internets!

Lai jums kaķīga svētdiena! Man vēl rīt priekšā vēl viens eksāmens. Kaķītī.