Palikt maigumā, neļaujot sevi diriģēt no malas

Palikt maigumā, neļaujot sevi diriģēt no malas? un dzīvot ar apziņu: es drīkstu, man ir atļauts es esmu pietiekami laba tāda, kāda esmu, ja kaut ko sevī mainu un uzlaboju, tad tādēļ, ka es pati to vēlos. nevis tāpēc, lai izdabātu kāda priekšstatiem un gaidām par to, kādai man jābūt vai kā man jārīkojas.





Prom no mazās meitenītes vai upura lomas pasaulē, kurā ir tik daudz priekšrakstu, priekšstatu, stereotipu un mākslīgi izdomātu lomu spēļu.

Būt saimniecei pašai savā dzīvē un pašai savas laimes kalējai. Pašai noteikt – kad, kas un kā man ir labi un pašai nolikt robežas tur, kur tās tiek pārkāptas. Spēt palikt autentiskai un vispirms uzzināt – kāda es esmu, kad esmu autentiska.

Jā, dzīve reizēm ir kompromisu māksla. Un tieši sievietes visbiežāk ir tās, kuras, mēģinot saglabāt labas attiecības ar visiem un meklējot nepārtrauktus kompromisus, nepamana, ka ir nodevušas mīļāko cilvēku pasaulē – pašas sevi. Un pamana to tikai tad, kad kompromisu gūstā jau ir kļuvis pavisam slikti, nav vairs, ko elpot, un pašai savā dzīvē vairs nav vietas.

Tad, kad kāpj augšā visas izstumtās un apspiestās emocijas. Tad, kad tās beidzot laužas ārā caur ķermeņa saslimšanām. Tikai tad.

Un ļoti bieži tikai tad, kad ir bedres dibens, tad beidzot atnāk dziļa un skaidra apziņa – pietiek! Arī kompromisiem ir savas robežas. Un situācijās, kad tie pavēršas pret sevi pašu, tos var nosaukt arī citā vārdā – par sevis nedzirdēšanu un sevis nemīlestību.

Tēmu spektrs te ir visdažādākais. Piemēram, es šobrīd arvien vairāk dzīvoju laukos, kur cilvēki uzkrītoši bieži neievēro mākslīgi izveidotās dzimumu lomas. Visi dara visu. Nav sieviešu vai vīriešu darbu. Visi viens otram palīdz, un katrs izdara to, ko kurā brīdī vajag un ko kurš konkrētajā brīdī labāk spēj.

Cita tēma ir stereotipi par to, kā mums būtu jāizskatās. Ieejot lauku veikalā darba dienas vakarā, šos stereotipus vienā mirklī var sagāzt kā vējā izpūstus zedeņu žogus. Tur ir sievietes, kuras nāk pa tiešo no lauka un vīrieši, kuri nāk taisnā ceļā no meža. Tur ir sirsnīgas, īstas un nesamākslotas sarunas.

Es ar to nebūt nedomāju, ka lauki ir paradīze vai nepieciešamā dzīvesvieta visiem cilvēkiem. Un, ka visiem būtu jāiet uz lauka vai mežā. Es pašlaik mēģinu salikt kopā dzīvus piemērus, kas apgāž stereotipus un parāda cilvēkus, kuri sevi neļauj tajos ieslodzīt.

Mums katram noteikti ir atšķirīgas situācijas, kurās sevi nododam. Vai – kur redzam cilvēkus, kuri to vairs nedara.

Ir kāds vispārzināms teiciens, kurš tiešā veidā ņemts, izklausās ļoti nepatīkami un skarbi – “nav nekā pretīgāka par nelūgtu padomu”. Mūsu robežu pārkāpšanas it kā neievērošana, tiešu un netiešu nelūgto padomu, norāžu un pamācību norīšana, ir tiešais ceļš prom no sevis. Un tas ir tiešais ceļš uz savas lietojamās enerģijas iespiešanu pašam savās dzīlēs. Pēc tam to pavēršot pret sevi vai uz āru destruktīvi.


Droši vien, ka mēs to visu jau sen zinām. Taču visā šajā robežu likšanas un sevis nenodošanas spēlē ir kāda lieta, kas ir diezgan sarežģīta. Tā man šobrīd šķiet. Man, kā empātiskam un ļoti emocionālam cilvēkam, kurš visu mūžu skenē citu cilvēku “laukus” – iekšējos stāvokļus, emocijas un domas,


Vislielākie dzīves pārbaudījumi saistās tieši ar sevis nenodošanu un robežu veidošanu. Ar mācīšanos nevēlēties būt “labai”, izdabāt un atbilst kāda gaidām.

Nu to esmu apguvusi diezgan labi un ļauju sev būt un spēlēt šīs pasaules spēli tā, kā man pašai tas patīk. Bet tas, kas šajā sevi diriģēt neļaušanas procesā reizēm pazūd, ir maigums. Un tas man ir ļoti mokoši un apgrūtinoši. Jo es ļoti gribētu dzīvot maigā, plūstošā, mīļā pasaulē, kurā visi automātiski viens otru ciena un nenorāda viens otram uz to, kā otram būtu jārīkojas, jāizskatās vai jādzīvo.

Un tad es kādā meditācijā atklāju jaunu knifu, tādu kā triku, kurš man ļoti palīdz. Ka ir iespējams izplest savu iekšējo maiguma telpu lielu un plašu. Ir iespējams pašam peldēt un būt tajā, lai nepazaudētu saikni ar sevi-īsto un dievišķo plūsmu. Un vienlaikus visapkārt šai telpai, kurai gan nav konkrētu robežu, uzbūvēt “dzelžu sētu”, bez kuras dzīvošana šai saulē reizēm ir neiespējama.

Savienot tos divus vienā. Nevis kā divus vienam otru izslēdzošus pretstatus, bet tā, ka abi ir vienlaikus – iekšējs spēks, mugurkauls, noteiktība un robežas vienlaikus ar maiguma telpu, kurā peldēties un palikt, lai kas notiktu ārpusē.

Spēt saglabāt maigumu un mīlestību pret sevi nepārtraukti. Lai dzīve plūst, nevis iet ārā no krastiem vai buksē. Lai iekšpusē ir ne tikai spēks, bet arī miers, harmonija un galu galā – veselība.

Kādēļ es to rakstu? Tādēļ, ka, iespējams, vēl kādam šajā laikā ir aktuāls jautājums – kā palikt iekšējā, "mīlīgā “kaķītī” un tai pat laikā atļaut sev “izlaist nagus” un “parādīt zobus” tad, kad kāds atkal zina “labāk” par mums. Kā mums “labāk” darīt, rīkoties, izskatīties, uzvesties, neuzvesties, ēst, neēst, dzert, nedzert utt. utt.

Es nezinu pareizo atbildi, bet es pavisam nesen atklāju to, kas der man.

Un par to es te prātoju rāmā un harmoniskā svētdienas vakarā lauku mierā.

Lai mums izdodas to visu plūstoši savienot! Lai mums izdodas nodzīvot savu unikālo dzīvi autentiski, paliekot apziņā, ka mīlestība ir arī brīvība!