Lai arī joprojām slimoju un esmu dziļā un likumsakarīgā restarta fāzē, manī uzstājīgi rosās dažādi teksti. Kurus nevaru pateikt skaļi, jo man nav balss. Bet ir radošā enerģija. Tāpat kā mūziķiem, kuri liek FB izaicinājumus un dzied uz savas lentes, tāpat radīšanas plūsma, ko gadiem esmu pieradusi laist savā darbā, nav iespundējama un grib kaut kur izpausties.
Arī online nodarbības šobrīd vadīt vēl nevaru, un man gribas pierakstīt to, kas nāk. Un vēl man ļoti patīk radīt, taisot vizuālās noformējuma bildītes. Ar tām varu darboties stundām.
Šorīt meditēju un stiepu savu ķermenīti saulē, kura gandrīz visu dienu bagātīgi pielej un silda manu miteklīti. Un pēc tam daudz domāju par kādu lietu, kas šobrīd mums daudziem ir īpaši svarīga. Kā palikt piekontaktētam “Augšā un Sevī”? Kad apkārt tiek kultivētas bailes, panika un mūsos pašos var uznirt citas spēcīgas emocijas – niknums, agresija, bezpalīdzība...
Vakar kādā sarakstē ar Ritu Zālīti pilnīgā rezonensē vienojāmies, ka šis ir laiks, kurš testē mūsu katra kontaktu ar savu “Vadītāju”. Tā mēs reiz jokojot nosaucām to Augstāko spēku, ar kuru katrs esam savienoti. Kuru katrs saucam savādāk. Nav būtiski – kā mēs to saucam. Ir būtiski, vai mēs Viņu tagad jūtam.
Šis laiks testē, vai mēs neziņas un nedrošības vidū spējam atvērties Mīlestības un paļāvības plūsmai. Vai mēs esam “savienoti”, “piekontaktējušies” un uzticamies. Vai atkontaktējušies un iekrituši bailēs un naidā. Un tas ir dabiski, ka krīzēs, paši to nepamanot, varam atkontaktēties.
Tāpat kā es pēdējā online nodarbībā pirmo reizi pa īstam sapratu – kāpēc un cik ļoti vērtīga ir “Kūstošās sirds” poza – jo tā pavisam reāli attīra elpceļus. Tāpat es šajās dienās pa īstam apjaušu – kāpēc tik ļoti svarīga un vērtīga ir regulāra meditācija vai jebkura citas prakse, kura mums palīdz “piekontaktēties Augšā un Sevī” – iepeldēt maiguma, paļāvības un Mīlestības telpā.
Garīguma dimesija. Apzinātības telpa. Tā, kurā notiek atvēršanās un paplašināšanās.
Būt plūsmā. Atdoties un atlaist kontroli, kad kontrolēt vairs nav iepējams. Būt “potokā” - jā, man tie krievu apzīmējumi ļoti patīk. Vai mums ir “potokovaja zhiznj” vai dzīve tikai “galvā”, kura patvaļīgi ģenerē sliktos scenārijus, tērējot mūsu dzīvības enerģiju un atkontaktējot mūs no plūsmas.
Ir tik labi, ja izdodas noturēt Lielo Līdzsvaru. Peldēties Mīlestības vannā un tajā ļaut konstruktīvi darboties arī “galvai”. Par to es šodien domāju.
Mīļie feisbukdraugi! Vai jums ir savas prakses, ar kurām tikt Mīlestības plūsmā? Ar kurām iekļūt siltas, mierīgas paļāvības pilnā Mīlestības vannā, kurā pilnīgi atslābt, ļauties un padoties notiekošajam? Arī slimībā. Arī krīzē un tajā pamatīgajā haosā, kas valda apkārt.
Ir tik labi, ja ir kāds paņēmiens, kā tur iekļūt, kā to atkal sajust, ja gadījies atvienoties un plūsmu pēkšņi vairs nejūtam! Katram savs. Ļoti dažādi. Visādas prakses – caur mīļo ķermeni, caur meditācijām, caur garīgu mūziku, apzinātu būšanu dabā un sevī. Caur lūgšanām, mantrām un vēl, un vēl...
Turēt Vertikāli.
Un tad – tur, tajā Mīlestības un paļāvības pilnajā vannā, tur – radīt savu jauno dzīvi. Jo vecās jau vairs nav. Gandrīz nevienam no mums vairs nav, un mēs visi mācāmies un mācīsimies dzīvot pa jaunam.
Un tieši tur – Mīlestības telpā un vannā – mēs atkal redzam gaismu, atspirgstam, uzelpojam un ieraugām savu tālāko Ceļu. Vai vismaz tā aprises. Un varam sākt to pamazām vilkt iekšā matērijā. Bez garantijām, bet ar paļāvību.
Mīļie, izmantosim prakses un metodes, kas mums palīdz piekontaktēties “Augšā un pie Sevis”! Pie Radītāja, pie Lauka, pie Dieva – peldēt siltas, paļāvīgas Mīlestības vannā! Izplesties. Atdoties. Paļauties. Tā ir daudz gaišāk, daudz cerīgāk! Un tā ir daudz labāk jau uzreiz, jau tagad – krīzē vai slimībā.
Viss pāriet. Cik kaut kur ļoti dzirdēti vārdi. Arī šis viss pāries, lai cik daudz grūtuma pilns tas daudziem šobrīd ir. Vienam pārslodzē, citam pēkšņā bezdarbībā.
Lai esam un paliekam “piekontaktēti” tur, Augšā, un tur – dziļi sevī, arī griežu laikos. Un – jo īpaši tajos. Un, lai esam viens otram tagad!