Pašizolācijas pasaciņa. 12. diena

Mīļie manas lapas sekotāji! Šodien man jums nodarbību informācijas vietā ir pasaciņa.


Mīļas saules pielieta pļava un mana istabiņa. Mazs, mīļš zvirbulēns uz mana balkoniņa malas. Viņam virs manis pajumtē ir ligzdiņa. Un es jau gaidu mazo putnēnu čiepstēšanu.



Mazliet tālāk – bērzā – vārniņas rušinās pa savu ligzdu. Kamēr bērzs nav saplaucis, visu var redzēt!

Tālāk kadrā – ziemas un nu jau arī krīzes sagurdinātu cilvēku salīkušas muguriņas mazdārziņos. Tas viss tepat – pie svaiga pavasara gaisa pilnajām palieņu pļavām.


Mans logs uz pasauli.


Tik daudz maiguma un tikpat daudz spēka tādā pavasarī. Un tādā cilvēku savienošanās un kopābūšanas laikā – krīzē.

Es pamazām sāku ilgoties. Pēc pieskārieniem, apskaušanās un samīļošanās. Es esmu pieskārienu atkarīgā. Vēl ļoti ilgojos pēc garajām pastaigām un pēc kārtīgas izdziedāšanās.

Visa cita man ir gana. Daudz un pārpilnībā. Pietiekoši daudz tīra, laba – mīļo savesta un sanesta ēdiena. Daudz tīra, dzidra gaisa un daudz saules. Silta, maza, mīļa mājiņa. Un daudz, daudz, daudz mīlestības, atbalsta, rūpju un virtuāla kopā būšana. Es esmu laimīga. Pārpilnībā un pateicībā.

Un vēl. Ir kāda lieta, par ko sāku aizdomāties vakarnakt, turpinot slimot. Jo man tas šāk šķist mazliet dīvaini. Jo es pēdējos 13 gadus vairs neslimoju vai slimoju ļoti ātri – 2 vai 3 dienas.


Ķēros pie izpētes. Un, meditējot man atnāca sajūta vai informācija, ka es patiesi lielajā pasaules apskraidīšanas stresā neesmu sevi pieskatījusi un iekļuvusi tajā zonā, kur jūtu citiem līdzi par daudz. Man tā ir kopš bērnības – ja kāds tuvais saslimis, man ir visi simptomi. Ja kādam kaut kas neiet un cilvēks man to stāsta, es viņam "pieslēdzos" un līdz kaulam jūtu viņa emocijas. Tas notiek neapzināti.


Esmu daudz darījusi, lai tā vairs nebūtu. Trenējusies – kā tas ir – būt līdzcietīgam, bet neciest līdzi. Trenējusies – “es esmu es un tu esi tu”. Un vēl daudz ko trenējusies. Bet mans ķermenītis – viņš mēdz aiziet pa priekšu, ja nepieskatu.


ThetaHealing tehnikās un būtībā jau nav svarīgi – kādās –, vienkārši ieslīdot intuīcijas laukā, mēs varam saņemt daudz atbilžu. Un man ir pamatotas aizdomas, ka esmu uzsākusi empātisko slimošanu līdzi pasaulei. Un nu esmu apņēmusies to izbeigt. Izmantoju dažādas meditāciju lietas, lai to pārtrauktu, un jūtos jūtami labāk!


Protams, ne jau tikai tas vien. Biju jau arī sevi pārslodzēs notriekusi. Tagad līdzsvarojos.

Un tā – es sēdēju saulītē un vairākas reizes domāju – vai ar ko tādu dalīties vai nē. Bet tad atcerējos kādas man ļoti tuvas ThetaHealing pasniedzējas teikto – nedalīties ar to, kas tev ir svarīgi – tas ir “pro zhadnost”. Un vēl – zinu jau, ka manas profesijas brāļu un māsu (un ne tikai viņu) dzīvēs iet līdzīgi.


Un ko vēl es daru 12. dienā... sēžu un atbildu uz vēstulītēm savām mīļajām “amata māsām” – tām, kuru grupas un cilvēki, kas gadiem saraduši būt kopā, gaida viņas onlainā. Ar dažādām ķermeņa un citām praksēm.

Cik labi un cik aizkustinoši tas arī ir – sajust, cik ļoti mums vienam otru vajag! Stāstu par tehniku, par mikrofoniem un savām kļūdām, ko pieļāvu, kad uzsāku darboties online pirms nu jau pāris gadiem. Arī man toreiz palīdzēja – Ineta –, kad pie viņas dziļos laukos kalām online plānus.


Un es drusciņ toreiz sirdī sapņoju, cik pasakaini būtu – kādu laiku padzīvot laukos, tālu prom no civilizācijas aktīvajiem centriem, dziļi dziedinošajā dabā, un kādu laiku pastrādāt attālināti. Tas brīdis ir pienācis. Un cik labi, ka viņš ir pienācis pavasarī!

Un vēl. Domāju – kāda tā ir dāvana, ka mums tagad ir internets, ir telefons un ir datori. Un, ka kādu laiku mēs varam būt kopīgā telpā, kurā gan nav fizisku pieskārienu, bet – būt!


Mīļie. Turēsim mīlestības, pieņemšanas, atbalsta un paļāvības lauku katrs sevī un sev plaši apkārt! Atbalstīsim viens otru, kā vien iespējams! Un atbalstīsim un rūpēsimies katrs par savu mīļāko cilvēku – sevi pašu!