Pašizolācijas dažādās sejas un priecīgās ainas

Emocijas šūpojas, visapkārt šūpojas. Palikt sevī un centrētam – tā ir kļuvusi par augsto dzīves mākslu vai pat par pamatvajadzību. Atļaut sev sajust, tad palaist savas emocijas un tālāk – pavērot notiekošo – tā tik tagad ir “fīča”! Tā teikt, ja esi bjiis meditētājs no sākta gala vai vismaz jau dažus gadus, tagad ir daudz priekšrocību.





Vakar bija mana lielā prieka un palēciena solītī lēkāšanas diena! Atzīšos – tādas nav visas dienas arī manā šī brīža dzīvē. Līdz vakardienai bija arī daudz dažādu pārdomu un nemitīgas strādāšanas un totālas pārstrādāšanās dienas.

Es piederu pie tiem tipiem, kas krīzēs ķeras pie darīšanas. Un, lai strauji piekārtotu ugunsgrēku, varu nodzīt sevi līdz izsīkumam. Es esmu pie tiem, kas pirmajā brīdī kļūdīgi un spontāni grib glābt ne vien sevi, bet arī citus.

Pirms vakardienas es regulāri vēroju, kā cilvēki, paši neapzinādamies, ko dara, uzbrūk viens otram internetā un, droši vien, uzbrūk arī dzīvē. Bet to es tik daudz neredzu, jo necik daudz cilvēku "dzīvajā" nesatieku.

Internets verd no māmiņām, kuras runā briesmīgus vārdus, jo ir pārgurušas mācībās ar bērniem – līdz pat pudelei vīna, pašizolācijai skapī un kliegšanai spilvenā. Feisbuks aizpilda savu lenti arī ar dažādu profesiju pārstāvjiem, kuri skaudības vai kādu citu krīzes uzsistu emociju varā nesaudzējot norej vai pamāca kolēģus, kuriem viss ir “labi aizgājis” onlainā.

Šis ir labs laiks, lai ieraudzītu spilgtāk visu, kas notiek sevī pašā un citos. Labs laiks, lai pieņemtu lēmumus nākotnē dzīvot savādāk. Labs laiks, lai trenētu sevī trūkstošās spējas un iekšējos stāvokļus. Par to es tagad katru dienu domāju.

Es šīs, nu jau slavenās, krīzes pirmās 40 dienas pavadīju vispirms smagi slimojot un tālāk – smagi strādājot, – rāvu vismaz pa 16 stundām dienā, līdz pat reiboņiem. Neticamā intensitātē apguvu daudzus un dažādus tehniskos risinājumus online praksēm, izdarīju neiedomājamu kaudzi darbu, lai atceltu visu, kas bija saplānots un pārnestu dzīvās nodarbības tikai uz tiešraidēm.

Un visbeidzot sapratu, ka online formāts nākotnē būs mana darba pamatformāts. Jo tajā ir ieguldīts tik milzīgi daudz un tajā 30 cilvēku vietā uz praksi var sapulcēties 300 cilvēki. Ja pirms laika vēl šaubījos – vai onlains “strādā”, tad tagad pēc laimīgo cilvēku atsauksmēm no visām pasaules malām, vairs nešaubos – ir prakses daļas, kurās tas strādā pat labāk nekā klātiene.


Bet ko es šorīt gribu pastāstīt visvairāk? Nu, jo man ir uznācis rakstāmais. Ka kopā ar pārgurumu nāk arī neiedomājami daudz prieka! Un vakar bija mana prieka diena! Es beidzot vairāk pabraukāju apkārt, es beidzot atkal biju kafejnīcā, ēdu frī kartupeļus un falāfeļus, es beidzot atkal sajutu, ka pavasaris patiešām ir klāt – glāstoši silts un maigi zaļš. Un pašā vakarā nāca mana prieka apokalipse.

Man mīļa nodarbe atelpā starp darbiem ir man mīļu lektoru un pasniedzēju prakšu, lekciju un meditāciju failu klausīšanās. Vakar vakarā, jau uz prieka viļņa sērfojot, skatījos kā Aleksandrs Menšikovs stāsta, ka Bali esot tāda vieta, kur pirmdienās turienes krievu kopiena sabrauc dziedāt mantras! Tad viņš no pašizolācijas vietas Pēterburgā pieslēdzās Bali puisim – siltam un sirsnīgam, kurš teica, ka uzdziedāsim tagad mantras kopā!

Un viņi sāka – viens Pēterburgā, otrs Bali ar ģitāru – oi horosho, oi kak horosho, oi horosho, oi kak horosho... i tak horosho! I tak horosho! Bija jau tumša nakts – es skaļi smējos pie datora un dziedāju viņiem līdzi!

Oi, kak labi ir ik pa laikam atcerēties, ka nesaprotot – kā izkļūt no gremdējoša emociju dūksnāja, no kura tagad neesam pasargāts neviens, un vairs nesaprotot – kā izlaist visgarākās antenas, kuras uztver visgaišākās frekvences, reizēm vajag vienkārši uzdziedāt – oi, horosho, oi kak horosho…, un sajūta pievilksies pati! Es esmu sajūsmā un klausīšos vēl!