Pašdziedināšana un solis krīzes pārvaldīšanā

Es zinu, ka ir dienas, kurās labāk ir paklusēt. Un šodiena ir viena no tām. Pēc vakardienas vakara un nakts būtu gudrāk vienkārši klusēt. Jo savās virtuvēs un ļoti privātos čatos jau visu esam izrunājuši. Taču es pieņēmu lēmumu vēl uzrakstīt par vienu no soļiem krīzes pārvaldīšanā. Par iespēju nomierināties, atgriezties pie spējas loģiski domāt un dziļi elpot.



Ja jums no daudzo emociju jūkļa krīt uz nerviem, ka kāds te vēl kaut ko "viedi pamāca", lūdzu, tālāko nelasiet. Es zinu, kā ir, kad tas krīt uz nerviem.

Gan psihoterapijā, gan thetahīlingā, gan daudzās citās cilvēka harmonizēšanas un dziedināšanas praksēs viens no soļiem ir piedāvājums – iztēloties pašu, pašu sliktāko scenāriju, kāds krīzē var notikt. Un šoreiz, pirmo reizi mūžā, reāli pamanīju, ka gan mani, gan citus cilvēkus, kuru dzīves brūk un gāžas un kuri ir tuvu īstam izmisumam, šis solis atmet atpakaļ realitātē un atgriež pie spējas skaidri domāt.

Vienkāršs, bet efektīgs solis – mehāniski izdarāms, apejot jebkādus citus iekšējos jautājumus (par/pret, par ko, kāpēc, ļaunie/labie utt). Paņemt un izbaidīties līdz galam – kopā ar visām emocijām, kas nāk, krata un purina. Ļaut tām būt. Tas strādā, jo trāpa tieši mūsu iekšējā “dzīvniekā”, reptilajā smadzeņu daļā, kura baidās instinktu līmenī un kura stresā nespēj uztvert loģiskus argumentus.

Atkailināta, bezbailīga un totāla visļaunākā scenārija uzinstalēšana noliek “reptili atpakaļ būdā”. Lai kas tas būtu mūsu katra gadījumā – uzinstalētais visļaunākais variants iedod mums maksimālu iespējamo atslābumu. Būtībā tas ir tas pats totālās padošanās, atdošanās, смирение stāvoklis, kurā atkal ir iespējams pieslēgt augstākus apziņas centrus. Tos, kuri redz un apzinās, ka tas patiešām iespējamais vissliktākais scenārijs ietver sevī jaunas idejas un pat jaunas iespējas.

Mēs katrs, atkarībā no tā, ko domājam par šobrīd notiekošo, – kā to uztveram, kam ticam un kam neticam, mēs katrs ejam cauri emocionālas šūpošanās brīžiem vai dienām. Un mums katram ir priekšā pamatīgs darbs ar sevi – gan savas, gan tuvāko veselības dēļ.

Es neesmu izmisumā. Man ir mans krīzes plāns, es esmu ar savu reptili izrunājusies līdz galam. Man ir ļoti svarīgi saglabāt īstu, dziļu mieru, lai varu katru dienu kādu soli virzīties uz priekšu, radot savu jauno realitāti. Es došos pārziemot uz laukiem. No turienes arī vadīšu online prakses cilvēkiem, kuriem tās var noderēt vai palīdzēt saslēgties ar sevi un rāmi virzīties cauri šiem neparedzamajiem laikiem. Man ir svarīgi būt dziļā mierā, to visu darot.


Mīļie, pamēģiniet to sliktākā iespējamā scenārija bezbailīgu uzinstalēšanu, ja jums emocijas ceļ nost jumtu. Jo tad vairs nav, no kā baidīties. Un tad ir iespējams pa īstam pieņemt to, ka tā dzīve, kurā dzīvojām līdz šim, patiesi ir beigusies. Atlaist to veco pavisam. Mēs esam lielos griežos un lielā pārejā.

Un pēc tam jau ir iespējams sākt domāt par pateicību, sākt darboties ar sevi visos veidos, kas ieved dziļumā un skaidrībā. Un sākt dzīvot dzīvi šodienā, nevis svaidoties patvaļīgos domu un emociju virpuļos visos virzienos.

Atgriežoties pie sevis, mierā, saslēgumā un ar Dievu, iesim tālāk.