Mūsu ķermeņi ir visu neizrunāto vārdu un neizlādēto emociju krātuve

Muskuļi, orgāni, un īpaši fasciju ķermenis, ir kā baterija, kura nepārtraukti – atkal, un atkal tiek uzlādēta ar visu, ko mēs piedzīvojam. Pareizāk sakot – ar emocijām un stresu, kas rodas piedzīvotā iespaidā.





Mūsu fiziskie ķermeņi, tā šūnas, ir kā ieraksta lentes jeb kā "fleshi", kuros tiek saspiesta un glabājas informācija par visu, kas ar mums ir noticis. Un sajūtot plašāk – savus "ierakstus" mēs nēsājam arī savos enerģētiskajos, ar aci neredzamajos, bet jūtamajos ķermeņos.

Uzkrājumus mēs varam redzēt bioķīmiskās izmaiņās, cilvēka uzvedības izmaiņās un cilvēka ķermeņa stājas izmaiņās.

Ja mēs ar saviem ķermeņiem neko nedarām, lai uzkrājumus atbrīvotu, mums ir iespēja kļūt par sprādzienbīstamiem objektiem, kuri uzkrātās emocijas un nepateiktos vārdus “pēdējā piliena” brīdī izlādēs ļoti agresīvi, vai pārvērtīs agresijā pret sevi – par daudz ēdot, par daudz dzerot un vēl dažādos destruktīvos veidos.


Emociju, stresa un traumu pielādēta, agresīva cilvēka klātbūtnē uzturēties nav patīkami. Tāpat, kā nav patīkami uzturēties savā ķermenī, kad tas ir pārlādēts ar neizreaģētu notikumu un emociju gūzmu.

Daba mūs ir apdāvinājusi ar palīgmehānimiem, kas ļauj uzkrāto spriedzi izlādēt spontāni. Pavisam nesen es piedzīvoju situāciju, kad manā mašīnā ieskrēja stirna. Pareizāk sakot – tā skrēja tik “veiksmīgi”, ka mašīnu tikai saspēra. Un emocionālais šoks, ko radīja trieciens, ļāva man izkliegties un izraudāties “pēc pilnas programmas”. Jā, kliegšana un raudāšana palīdz. Un, ja laicīgi nedarām to paši, kāds atnāk mums "palīgā".

Tas, kā vēl ķermenis nāk mums palīgā, kad mēs viņu no uzkrājumiem apzināti neatbrīvojam, ir dažāda veida slimošana jeb tā sauktā psihosomatika.

Tas, kas mums palīdz atbrīvot ķermeni no uzkrātas spriedzes, stresa un emocionālām traumām dabiskā un harmoniskā veidā, ir regulāra kustēšanās.

Mūsu ķermeņi ir radīti tā, ka viņiem ir vajadzīga kustība. Arī tad, ja mums ir slinkums vai tas nepatīk.

Pasaulē ir dažādas senākas un jaunākas sistēmas, kuras pēta – kurās ķermeņa vietās kādas emocijas iesprostojam visbiežāk. Tas nav visiem cilvēkiem viennozīmīgi vienādi, taču kopējās tendences, protams, pastāv. Par žultainiem cilvēkiem un aknām. Par agresīviem cilvēkiem un sirdi. Par skumjiem cilvēkiem un plaušām.

Pētot dziļāk sejas kustināšanu, ko uzsāku skaistumkopšanas nolūkos, atklāju, ka arī tur darbojas tas pats princips, turklāt ļoti izteikti. Jo sejas mīmika ir cieši saistīta ar mūsu emocijām. Un mums ir iespēja atbrīvot saspringušus muskuļus ap acīm, kas ir hipertonusā, jo neesam izraudājušes. Vai atslābināt savilktu žokli, kas uzkrātu stresu iespaidā naktī noved līdz zobu griešanai.

Ja ķermeņa prakses nav profesija un speciālitāte, pilnīgi pietiek ar apziņu par mentālo, emocionālo un fizisko higiēnu. Par apzināti vadītu un laicīgu domu sakārtošanu un izrunāšanu, un par emociju izreaģēšanu. Un par regulāru visa ķermeņa kustināšanu.

Jo mums nav cita veida, kā dabiski no uzkrātās spriedzes atbrīvoties. Cilvēki to mēdz darīt, dzerot lielas alkohola devas, taču nav pierādījies, ka tas patiešām palīdzētu atgriezt mentālo un fizisko veselību.

Tas, vai mums kādā brīdī vajag vairāk stiepties vai izskrieties, vai kādu muskuli tonizēt, tas vienmēr būs atšķirīgi. Mums katram atšķirīgi.

Taču, lai cik ļoti tas neizklausītos pēc morāles, mums ir ļoti maz izredžu būt fiziski un psihiski veseliem, ja mēs regulāri nekustamies.

Ar tādu rudens ieskaņas postu, es aicinu sevi un jūs – mīļie, saņemamies un kustamies! Šodien, tagad! Un turpmāk katru dienu!