Laime




Tas, ka es esmu vesela, tā ir laime.


Tas, ka ārā stipri un rūgteni smaržo pēc mīļās, rudenī iegrimušās Dabas, tā ir laime.


Tas, ka rudenīgā Saule noglāsta un joprojām sasilda manu vaigu uz brokastu lievenīša, tā ir laime.


Tas, ka mīļais Mežs ir pāris riteņminienu attālumā un vienmēr gaida mani, tā ir laime.


Tas, ka kaķītis atkal ir atnācis, grib paēst un grib, lai samīļo, tā ir laime.


Tas, ka krāsniņas silda un rūc, tā ir laime.


Tas, ka vietējā bodītē ir šejienes labsirdīgo cilvēku darināti ēdamlabumi, tā ir laime.


Tas, kā vecais kaimiņonkolis smaidīdams saka – malka man ir, karfeļi man ir, es ziemu pārlaidīšu, – to dzirdēt, tā ir laime.


Tas, ka vakaros ir tik kluss, ka var dzirdēt, kā krīt zvaigznes un pukst sirds un sienas pulkstenis, tā ir laime.


Tas, ka nekur nav jāskrien un nekas nav jāķer un jāgrābj, tā ir laime.


Tas, ka atgriežoties mājās, ceļa galā ir redzami lauki un meži, tā ir laime.


Tas, ka varu būt pie sevis, radīt, dot, un mans darāmais ir nepieciešams citiem cilvēkiem, tā ir laime.

Tas, ka tieku vadīta, un tas, ka man palīdz, tā ir laime.


Tas, ka pie tā visa nepierod un tas viss nešķiet pašsaprotami, tā ir laime.


Un ir vēl visāda laime, kas ir pavisam mana. Klusā, citiem nerādāmā un nestāstāmā laime.


Un es katru reizi par to visu pateicos.

Un pateikties – tā ir laime.


Un es novēlu, lai mēs visi esam tik tuvu pie sevis, pie Dabas un Dieva klāt, ka esam laimīgi. Šodien.