Ko mēs varam un ko nevaram ietekmēt savās smukajās sejiņās?

Papētot savu senču un arī savas bērnības bildītes, redzam ļoti daudzas atbildes.

Mēs varam palēnināt tās tendeces, kuras ir ierakstītas mūsu gēnos. Mēs varam atjaunot sejas dabiskās proporcijas, kad tās ar gadiem sāk rukt un šļukt. Mēs varam noņemt mikrosasprindzinājumu un sastingušu emociju masku no savām sejiņām, tādā veidā rūpējoties arī par savu psihisko veselību. Mēs varam palēnināt novecošanu. Bet ir lietas, kuras mēs nevaram ietekmēt, jo tās diktē Daba mūsos.





Kādā bildītē ir mans vecvectēvs lībietis. Viņš ir viens no daudzajiem senčiem lībiešiem, no kuriem mantojumā esmu paņēmusi acis, kuras, gadiem ejot, kļūst arvien šaurākas. Un ir slīpas kā lapsai. Sejas lejasdaļa man ir no citas – tēta mammas puses. Ja vēlos, lai plaksti noslīd lēnāk, es varu darīt pieres un plakstu pacelšanas un stiprināšanas dabiskās prakses. Ja es izvēlētos taisīt plastisko operāciju plakstu pacelšanai, tie pēc laika atgrieztos tur, kur gēni tos velk. Uz leju.

Citā bildītē ir redzams, ka man patiešām ir tēta deguns! Nu gandrīz 1:1 ! Tur es neko nevaru darīt. Tikai pieņemt un pateikties, ka man ir deguns. Ja es taisītu plastisko operāciju..... brrrr.... nē, es par to negribu pat iedomāties.

Savās bērnības bildītēs redzu ne vien savu lielo atbildīgumu un apzinīgumu, bet arī to, ka jau toreiz staigāju bieži vien piepampusi un ar ziliem riņķiem zem acīm. Jo mana limfātiskā sistēma funkcionē mazliet nepilnvērtīgi. Tam var būt dažādi iemesli. Bet tas nenozīmē, ka es būtu nepilnvērtīga. Šodien manā rīcībā ir daudz un dažādas limfodrenāžas prakses gan visam ķermenim, gan galvai un sejai. No rīta es pamostos ar saviem maisiem un riņķiem zem acīm un tad tos nodrenēju. Un uzsmaidu sev, jo man patīk!

Tik daudz mīļuma un mīlestības ir tādās bildītēs un atziņās. Un apziņā, ka mēs esam mīlestības vērtas, mīlētas un mīlošas tieši tādas, kādas esam. Mēs varam sevi mīlēt, rūpēties par savu veselību un kopt savu skaistumu kā ārēji, tā iekšēji. Darīt to katru dienu, taču nepārvērst to visu fanātismā vai apsēstībā ar mērķi panākt no sevis to, kas mēs neesam.

Ir patīkami labi justies savā ķermenī, kad tas ir caurlaidīgs un nesāp. Ir patīkami sev uzsmaidīt spogulī, redzot tur mierīgu, atslābušu, harmonisku, priecīgu un skaistu attēlu. Lai tas tā būtu, regulāras rūpes par sevi ir mūsu pašu ziņā. Katru dienu no jauna. Ar mīlestību un ar pateicību.