Kad negribas dzīvot perfekti un pareizi

ŠOREIZ PAR TO KĀ, IR, KAD:

NEGRIBAS DZĪVOT PERFEKTI un PAREIZI.

KAD GRIBAS PRIECĀTIES un BAUDĪT!

UN PIE TĀ VISA GRIBAS SAGLABĀT IESPĒJAMI LABĀKO ĀRSKATU ARĪ TAD, KAD jau 40+ 50+ 60+ , nepazaudējot tās IEKŠVĒRTĪBAS, kuras līdz pusmūžam jau izveidojušās uz palikšanu.

UN VĒL PAR VISU KO.

Pavisam nesen, pirms pāris dienām, kāds nejauši sastapts kungs, izjautājis mani par manu darbošanos, jautāja – kas ir tava auditorija?

Un es diezgan apstulbu, jo nekad neesmu domājusi tādās kategorijās. Tāpat kā līdz šim neesmu iemācījusies domāt kategorijās “klients” un “bizness”. Lai gan manu darbošanos tā varētu nosaukt. Visa mana dzīve ir mans “bizness”, Es vienkārši daru to, kas mani aizrauj un iedvesmo. Un cilvēkus, kuri nāk uz manām nodarbībām, es saucu par “meitenēm”, nevis klientēm. Nu pamazām nāku pie saprāta un mācos viņas saukt par “dāmām”. Jo nesen "paskatījos pasītē".

Bet tad es padomāju par to “auditoriju” tā vairāk. Kas ir tās sievietes, kuras nāk un kurām der tas, ko kopā varam padarīt savā labā?

Padomāju, un man ir diezgan skaidrs, ka tās nav vis nekādas “meitenītes”. Tās ir visforšākās – nobriedušas sievietes, kurām vispirms nepieciešama viņu pašu brīvība. Viņas pašas zina, ko grib un ko viņām vajag. Un viņas zina, ko viņām nevajag. Viņas sen vairs nemeklē vai arī nekad nav meklējušas kādu, kam “sekot” vai “pieķerties”. Viņas ir nobriedušas garīgi un viņas ir ar dziļu saturu.


Un tagad, taisot jaunu kursu, kura virstēma ir ĀRĒJAIS SKAISTUMS, ne viņām, ne man nerodas aizdomas par to, ka tagad tik “laidīsim pa virsu”! Tagad tik pucēsim seju un mēģināsim atgriezties 20 vai 30 gadus senā pagātnē! To mēs nedarīsim – to zinu gan es, gan visas tās foršās sievietes, ar kurām kopā esam darbojušās jau daudzus gadus, ļoti dažādās praksēs.

Man pašai ir ļoti svarīgi, ka ne vien jaunā kursa, bet visas tās dzīves, kura sākas pēc pusmūža krīzes izbeigšanās, virstēma ir – VIEGLUMS! PRIEKS, BAUDĪŠANA un VIEGLUMS!

Jo tuvu pie 50 – pirms vai pēc – beidzot ir tā brīvība, kura meklē tikai pēc iekšējās mērauklas. Tā beidzot ir tā sieviete, kura uz sevi skatās pati savām, nevis citu cilvēku acīm. Un viņa sev jautā – ko vēl padarīt tādu, lai vienkārši būtu forši vēl padzīvot šajā pasaulē? Paliekot uzticīgai sev pašai – īstajai.

Un kā atrast to vieglo, priekpilno vidusceļu, kas nav fanātisks un pārprasts garīgums un kas nav arī bēgšana no acīm saredzamās novecošanas un mēģinajumi kļūt atkal par “meitenīti”?

Un tā, pēdējās dienās ap to visu apkārt darbojoties, man noformulējās tas vidusceļš starp #antiaging un #EsmuLabaDiezgan. Abi labi. Katru dienu kāds cits vairāk vai mazāk.

Palikt pie sevis pašas – īstās. Atlaist visu to, kas rakts, izrakts, pārrakts vai pat aprakts. Un doties savas dzīves otrajā pusē ar prieku un vieglumu! Ar prieku par neperfektu dzīvi, kurā nav sev nekas mākslīgi jāaizliedz vai uz ārpusi jāuzpucē. Kur nav nekas sev ar varu jāspiež. Kur visu – vispirms sev pašai par prieku! Lai tad tiek prieks arī apkārt!