Šī ir pilnā intervijas versija žurnālam "Ievas Veselība" par jogu un cilvēka novecošanu. Žurnāla 148. izdevumā pie īsās versijas redzamas Māras demonstrētās jogas pozas ar to veidošanas aprakstiem.
Vai taisnība, ka ar jogu var sākt nodarboties jebkurā vecumā?
Tā patiešām ir pilnīga taisnība. Lai arī joprojām bieži sastopams stereotips, ka jogu praktizē pārsvarā jauni, ļoti slaidi un ārkārtīgi lokani cilvēki, turklāt viņi visi ir nedaudz dīvaini, pilnīgi visi ir veģetārieši vai vegāni un šo pārliecību nikni aizstāv un mēģina uzspiest citiem. Ap jogu un jogas praktizētājiem vispār vijas visdažādākie mīti, kuru absurdumu atklāt varam, tikai paši praktizējot un sastopot līdzcilvēkus jogas grupās – mūsdienīgus, brīnišķīgus cilvēkus, visdažādāko profesiju pārstāvjus, kurus vieno kopīga aizraušanās – joga.
Jogas prakse ir ārkārtīgi plašs jēdziens. Visbiežāk iesākumā cilvēkiem vistuvākais un saprotamākais šķiet tieši jogas prakses fiziskais aspekts – iespēja izkustināt un uzturēt vingru un veselu savu fizisko ķermeni. Un regulāra jogas prakse šo iespēju cilvēkam patiešām sniedz – kā jaunam, tā pusmūžā, un tieši tāpat arī cilvēkam cienījamos gados.
Tas, kas jogas fiziskā ķermeņa praksi līdzās kādai citai vingrošanai padara tieši par jogu, ir mentālais aspekts nodarbību laikā. Vienlaikus ar ķermeņa praksi – dažādām jogas pozām un jogas pozu virknēm, nodarbību laikā nepārtraukti tiek praktizēta padziļināta apzināšanās jeb pilnīga esība tagadnes mirklī. Cilvēks tiek aicināts un apzināti vērš savu uzmanību uz iekšpusi, sevī, un mācās tur palikt visu prakses laiku, tā pakāpeniski apzinoties un pētot pats sevi – savu ķermeni, savu prātu un emocijas, kuras uzrodas nodarbības laikā. Un tā pakāpeniski pietuvojoties pats savas būtības kodolam, kurš slēpj dažreiz vēl neapjaustus dārgumus. Jogu no pārējās vingrošanas atšķir arī dažādās, specifiskās, citur reti sastopamās elpošanas tehnikas, kuras jogas nodarbību laikā praktizējam. Ja šāda prakse, kurā apvienota kustība, dziļā elpošana un notiekošā procesa un sevis paša apzināšanās un, ja tā tiek praktizēta ilglaicīgi, ieguvums, kuru cilvēks pats sev dāvā, ir nenovērtējams. Un to uzsākt un apgūt ir iespējams jebkurā vecumā.
Jogas praksē iekustinātā un regulāri attīstītā apzināšanās spēja jeb spēja atrasties „šeit un tagad”, pakāpeniski no jogas paklājiņa pārceļas uz cilvēka ikdienas dzīvi un izraisa visdažādākās pārmaiņas viņa dzīves uztverē. Piemēram, cilvēks sāk mierīgāk un pieņemošāk piedzīvot pats sevi, cilvēkus un pasauli sev apkārt. Cilvēks caur šādu praksi iemācās pēc iespējas konstruktīvāk apieties pats ar savām domām un emocijām – nekrist uzreiz par visu izmisumā, apzināti izvēlēties mainīt savu attieksmi dažādās dzīves situācijās, piemēram, kritizēšanas vietā izvēloties prieku par iespēju piedzīvot vēl vienu dienu šajā pasaulē. Apzināšanās un dziļas elpas caurvīta ķermeņa prakse atver cilvēka spēju just dziļāku baudu, prieku un pateicību – kvalitātes, kuras dažkārt palīdz atgūt zaudēto dzīves jēgas izjūtu. Regulāri praktizēta apzināšanās, – te mēs varētu teikt arī – meditācijas prakse, izraisa nozīmīgas, ļoti labvēlīgas izmaiņas cilvēka smadzenēs un līdz ar to visā viņa organismā. Turklāt šīs izmaiņas notiek arī tad, ja cilvēks ar jogu pirmo reizi sastopas pusmūžā vai vēl lielākā vecumā.
Mūsu smadzenes ir iekārtotas fantastiski – ikreiz, kad fiziski vai mentāli apgūstam ko jaunu, tās „būvē” jaunas nervu šūnas. Un šis process notiek visa mūža garumā, līdz pat cilvēka dzīves pēdējai stundai. Seniori, kuri ir atvērti, aktīvi, ieinteresēti un joprojām mācās ko jaunu, tādējādi uztur asu savu domāšanu, atmiņu un koncentrēšanās spējas. Tie visi ir fakti, kurus apstiprina ilgstoši un plaši veikti zinātniski pētījumi visā pasaulē.
Jogas dažādie – gan fiziskie, gan psihiskie aspekti tiek arvien dziļāk un pamatīgāk pētīti ar zinātniskām metodēm. Un cilvēki, kuri vēlas iegūt padziļinātu izpratni par to, kāpēc tiek izpildītas dažādas jogas tehnikas, kuras iesācējam no malas var izskatīties visai dīvaini, uz saviem jautājumiem var saņemt zinātniski pamatotas atbildes. Un vienmēr fantastisks ir tas brīdis, kad redzam, cik ļoti tās „saslēdzas” ar jogas senajos rakstos sniegto informāciju par to, kā funkcionē cilvēka ķermenis un prāts.
Lasītājiem, kuri jogu vēl nav iepazinuši, kā arī jogas praktizētājiem, kurus padziļināti interesē garīgo prakšu – tajā skaitā jogas un meditācijas – labvēlīgā iedarbība uz cilvēka smadzeņu darbību un visu organismu, iespējams iepazīties ar Vācijā dzīvojošā doktora Heinca Hilbrehta (Heinz Hilbrecht) un pasaulē pazīstamā neiropsihologa, doktora Rika Hansona (Rick Hansosn) darbiem.
Lielākie ieguvumi no jogas (veselībai un pašsajūtai), ja ar to iepazīstas jau pieklājīgākā vecumā?
Ja drīkst, es ļoti labprāt šo jautājumu paplašinātu – no novecošanas sākuma līdz pat cienījamam vecumam.
Ja mēs visus iepriekš minētos labumus apskatām saistībā ar cilvēka fizisko vecumu, top skaidrs, ka spēja baudīt, priecāties, būt mierīgākam pret apkārt notiekošo, kā arī kustīgāks un veselāks fiziskais ķermenis – tie visi ir ieguvumi, kurus cilvēki ir pelnījuši jebkurā vecumā. Drūmi un depresīvi stāvokļi, bailes par savu nākotni – tie visi ir psihes procesi, kuri mēdz piemeklēt cilvēkus tieši pusmūžā vai mūža otrajā pusē. Regulāra ķermeņa jogas prakse, kuru caurvij klātbūtne jeb dziļa tagadnes apzināšanās un pieņemšana, ir nenovērtējams instruments cilvēka pašsajūtas uzlabošanai. Tie paši zinātniskie mērījumi apstiprina, ka cilvēki, kuri spēj dzīvot apzinātā stāvoklī – pilnībā esot sevī un tagadnē, apzināti atsakoties no vēlmes visu (tajā skaitā sevi) vērtēt, kritizēt un salīdzināt, – zaudē ļoti daudzas no iepriekš izjustām bailēm. Apzinātā stāvoklī esošs cilvēks, kurš ar pateicību pieņem visu šobrīd esošo un notiekošo, nav tik viegli iebiedējams un neļauj savam prātam patvaļīgi grimt drūmās pārdomās par to, kas ļauns varētu notikt nākotnē, vai arī otrādi – par to, cik nepareizi viņš kādreiz ir rīkojies. Taču, lai šādu prāta stāvokli iegūtu, ir regulāri un cītīgi jāvingrinās, – un tas ir iespējams jebkurā vecumā. Un arī to uzsākt var jebkurā vecumā.
Ir kāds ārkārtīgi būtisks aspekts cilvēka, īpaši sieviešu, novecošanas kontekstā un iespējās to apzināti mainīt. Tas ir mūsdienās valdošais jaunības un ārējā – turklāt mākslīgā – skaistuma kults. Uz mums no žurnālu vākiem un reklāmām visbiežāk raugās jaunas, ar datora palīdzību “uzlabotas” sievietes, tā pakāpeniski un nopietni izmainot sieviešu spēju adekvāti uztvert pašām sevi, savu ķermeni un savu dabiskās novecošanas procesu. Mēs visapkārt redzam dabai pretī runājošus apgalvojumus par mūžīgo jaunību un par līdzekļiem, kas palīdzēs to saglabāt.
Runājot ar sievietēm, kuras cieš no zema pašvērtējuma un depresīviem, sevi pašu noniecinošiem emocionāliem stāvokļiem, ir skaidrs, ka šodien patiešām daudzas no viņām savu dabisko novecošanu vienkārši atsakās pieņemt. Un tam, protams, ir visciešākā saikne ar šo sieviešu pašapziņu un pašsajūtu ikdienā – darbā un attiecībās. Jaunākas un pusmūža sievietes, kuras savu vērtību šobrīd asociē ar savu ārējo un mākslīgi uzturēto skaistumu, ir ļoti sarežģītu psihisko procesu priekšā. Jo fiziskā ķermeņa nolietošanos jeb novecošanu apturēt nav iespējams. Iekšējs prieks, atvērtība dzīvei un tas, ko saucam par jauneklīgumu mūža garumā, kuru joga mums palīdz uzturēt, ir gluži kas cits nekā fiziskā jaunība – pārejoša parādība. Mēs visi katru dienu mazliet novecojam jeb – nolietojamies. Un te nu joga ir patiešām vērtīgs instruments, kurš palīdz sievietēm jau laikus nonākt pašām savās dzīlēs, lai savas ārējās un iekšējās fiziskā ķermeņa izmaiņas un novecošanu pieņemtu dabiski un ar cieņu. Lai novecošanas process nepārvērstos par baiļu pilnām ciešanām. Un tāpat – sievietēm vēl lielākos gados, kurām ir grūti sadzīvot ar sevī notiekošajiem pārmaiņu procesiem, joga ļoti var palīdzēt mainīt redzējumu pašām uz sevi. Ceļu pie sevis caur jogu var uzsākt jebkurā vecumā.
Tā vietā, lai sevi pātagotu un pie spoguļa kristu izmisumā par to, ka dabu apmānīt nav iespējams, regulāra jogas prakse palīdz sievietēm dziļi, patiesi, no sirds un ar visdziļāko pateicību iemīlēt pašām savu fizisko ķermeni. Par to, ka viņš ir. Par to, ka viņš funkcionē. Prakse palīdz pieņemt sava ķermeņa izmaiņas, nemēģinot tajās ar varu izdarīt kādus ārējus, citu novērtēšanai paredzētus uzlabojumus. Sevis paša dziļa apzināšanās, pieņemšana un iemīlēšana palīdz ar līdzcietību izturēties pret dabas noliktajām izmaiņām savā fiziskajā ķermenī un ar līdzcietību pret sevi pieņemt arī to, ka mums katram ir kādi fiziski ierobežojumi. Tas attiecas gan uz jaunajiem, gan uz cilvēkiem gados. Šeit mēs varam plaši runāt par dziļi pieņemošu un dziļi apzinātu novecošanas procesu. Joga šādu iespēju mums atver.
Ja mēs raugāmies uz jogas sniegtajiem ķermeniskajiem aspektiem, kuri varētu izmainīties, ja cilvēks praksi uzsāk pusmūžā vai vēl vēlāk, tie ir ļoti iepriecinoši. Divi ļoti būtiski aspekti tieši cilvēkiem mūža otrajā pusē ir saistīti ar uzlabojumiem līdzsvara sistēmā un ķermeņa koordinācijā – sistēmās, kuru funkcijas šajā vecumposmā bieži vien pasliktinās pašas pirmās. Ja cilvēks jogu apņemsies praktizēt regulāri, arī mūža otrajā pusē viņš izjutīs pats sava lokanuma un kustīguma atjaunošanos. Viņš jutīs, ka jogas prakse var palīdzēt atbrīvoties no dažādiem stīvumiem un sasprindzinājumiem ķermenī un locītavās. Ka mugura vairs nesāp, vai vismaz – nesāp vairs tik stipri. Ka mugurkauls iztaisnojas un gribas sevi nest staltāk. Jogas prakse cilvēkiem visos vecumos palīdz mazināt iekšējā stresa un trauksmes līmeni, un iemāca tikt ar to galā veiksmīgāk un veselīgāk. Tā regulē asinsspiedienu, veicina un regulē gremošanas un vielu maiņas procesus un līdzsvaro hormonu sistēmas darbību. Jogas prakse veic ķermeņa detoksikāciju un veicina organisma pašatjaunošanos, tādējādi palēninot cilvēka dabiskās novecošanas procesus. Tas viss izklausās gandrīz brīnumaini, un savā ziņā arī ir brīnums, taču vienlaikus jāatceras – jogas prakse nav burvju nūjiņa, kura cilvēku sastindzina nepārejošā jaunībā vai garantē to, ka cilvēks nekad vairs nesaslims. Jogas prakse ir ļoti dabiska un palīdz cilvēkam kļūt dabiskākam, tajā skaitā – dabiski un veselīgi novecot, saglabājot možu prātu, atvērtu sirdi un dzīvesprieku.
Vai tas, ka ķermenis jau zaudējis lokanumu un vingrumu, netraucēs nodarboties ar jogu?
Runājot par jogu, mēs bieži vien pieminam lokanību. Jau izdzirdot šo vārdu vien, cilvēka iztēle uzbur jaunu un neticami lokanu meiteni, vai arī kādu puskailu indieti, kurš izlocījies neticamā pozā un sasējis savu ķermeni mezglā. Ar šo vīziju visbiežāk arī pietiek, lai cilvēks – jo īpaši mūža otrajā pusē – nolemtu, ka joga nav domāta viņam. Vēl klāt pikti nosakot, ka šitās austrumu muļķības viņam nav vajadzīgas.
Regulāra jogas prakse patiešām būtiski uzlabo cilvēka lokanību un locītavu kustīgumu, taču mums, Latvijas klimatā dzīvojošiem cilvēkiem, izteikts lokanums lielākoties nav ielikts gēnos. To nosaka gan klimats, kurā dzīvojam, gan pārtika, kuru gadsimtiem ilgi lietojam. Taču dzīvē gadās, ka cilvēks, kurš nesen nonācis jogā, apskatījis skaistas pozu bildes, ar drakoniskiem paņēmieniem nolemj iegūt izteiktu lunkanumu. Šādi mēģinājumi var beigties bēdīgi. Piemēram, cilvēks, kurš intensīvi stiepj savas kājas, lai par katru cenu nonāktu pazīstamajā Lotosa pozā, jo jogā taču tā sēž, saplēš sev ceļa meniskus un ir spiests doties uz ceļu operāciju. Tā nav kāda briesmīga pasaka – tā ir realitāte.
Jogas pozas un liela lokanība nav jogas prakses mērķis. Ja mēs raugāmies dziļāk – jogai kā garīgai praksei, kurā mēs nonākam paši caur savu ķermeni jebkurā vecumā, vispār nav ārējā mērķa. Joga ir ceļš, nebeidzams pašizpētes process, kurā cilvēks ar mīlestību un pieņemšanu pats pret sevi raugās esošajā mirklī un uzdod sev dažādus jautājumus. Ko šis mirklis man atnes? Kāds ir mans ķermenis šodien? Ko viņš var šodien? Kā es varu mācīties pieņemt un mīlēt savu ķermeni tieši tādu, kāds viņš ir šodien? Un tad – kādi ir tie paņēmieni, ar kuriem es caur mīlestību varu palīdzēt viņam atgūt un vairot kustīgumu, lokanumu, veselību? Cītīgi un pacietīgi, taču tieši tik, cik man tas ir iespējams. Nevis tik, cik to var kāds cits.
Ja mēs atkāpjamies no lokanības kā mērķa, tad ieraugām to nebeidzamo zināšanu, prakšu un ieguvumu okeānu, kādu paver joga. Piemēram, cilvēks, kurš ar jogu sastapies jau pusmūžā vai seniora vecumā, caur sev piemērotu praksi pakāpeniski var atjaunot pamazām zūdošo ķermeņa apziņu. Un jogas prakses lielais atzars – elpošana. Arī tam nav fiziskā vecuma ierobežojuma, un tas ir instruments, kurš cilvēkam sniedz iespēju piedzīvot lielas pārmaiņas savā ķermenī un pasaules uztverē. Sākot ar skābekļa pieplūšanu asinīs, kas veicina organisma pašattīrīšanos un pašatjaunošanos, un beidzot ar labvēlīgām psihiskajām izmaiņām, kuras izraisa kārtīga izelpošanās. Dziļā elpošana mazina iekšējo trauksmi, palīdz atbrīvoties no ķermenī uzkrātām emocijām un atgūt dzīvesprieku jebkurā vecumā. Mēs to visu kopumā varētu saukt par dzīves kvalitātes atjaunošanos, kas cilvēkam ir pieejama jebkurā vecumā. Joga palīdz cilvēkam dzīvot pilnvērtīgāk, veselīgāk un priecīgāk!
Kāds ir psihoemocionālais ieguvums no jogas praksēm?
Varbūt, ka, atbildot uz šo jautājumu, mēs varam parunāt par tiem aspektiem, kuri atklājas jogas dziļumā. Jo cilvēka emocijas – ja mēs vēlamies, lai tās ir pārsvarā tīras, gaišas un mums pašiem labvēlīgas, – ir saistītas ar pieredzi, kura nav izmērāma un pierādāma zinātniski. Dažādās prakses jeb instrumenti, kurus mēs jogā lietojam – gan ķermeņa pozas, gan elpošanas, koncentrēšanās, meditāciju, relaksācijas un attīrīšanās tehnikas – cilvēkam atver kādus vārtus, caur kuriem viņam ir iespējams atgriezties pašam pie sevis. Vietā, kuru lielākā daļa cilvēku šodien ir pazaudējuši, dzīvojot kaut kur „ārpusē”. Visi šie instrumenti, ja tiek regulāri lietoti, palīdz cilvēkam nonākt savas esības dziļumā – viņpus prāta, intelekta, domāšanas un analīzes. Nav nozīmes, kā mēs šo vietu vai dimensiju dēvēsim – katrs to sauks savādāk. Taču viens aspekts visiem cilvēkiem ir vienojošs – tur nonākot, cilvēkā atjaunojas dabiskā labsajūta un spēja just prieku par savu esību. Spēja dabiski izjust mīlestību un pateicību pat ikdienas sīkumos. Atgūt un regulāri izjust tās emocijas, kuras cilvēkam bieži vien palīdz atjaunot kaut kur pazaudēto dzīves jēgas izjūtu.
Regulāra jogas prakse dabiskā veidā palīdz cilvēkam mainīt prioritātes un vērtības savā dzīvē. Turpināt vai uzsākt darīt lietas, kuras sagādā prieku un vairs nedarīt tās, kas liek izjust nevajadzīgu stresu, nepatiku un „uzvilkties”. Prakse cilvēkam palīdz iemācīties izmainīt pašam savu attieksmi un tai sekojošās emocijas visdažādākajās dzīves situācijās – no sevi pašu graujošām dusmām, naidīguma un bailēm – uz pašatveseļojošām – pieņemšanu, pateicību, piedošanu, mīlestību, prieku un mieru. Ļoti iespējams, ka mūža otrajā pusē un nogalē šis process kādam jau ir sācies dabiski, arī bez jogas palīdzības.
Psihisku labsajūtu, ja tās trūkst, cilvēks var trenēt jebkurā vecumā. Ja mēs raugāmies uz cilvēka mūža otro pusi un mūža nogali kā brieduma un dziļa vieduma laiku, joga šajā dzīves periodā var būt uzticīgs, nepārvērtējams un nezūdošs sabiedrotais jebkuros, arī grūtos dzīves apstākļos. Jogas prakse var kļūt par visuzticamāko pavadoni, kurš palīdz aizvien dziļāk piedzīvot pasaules un cilvēku attiecību garīgo dimensiju. Arvien dziļāk piedzīvot apziņu, ka laime nav atrodama ārpasaulē. Ka tā atrodama pašā.
Vai ir kādas kontrindikācijas jogai senioru gados? Kam joga nebūtu ieteicama?
Runājot par kontrindikācijām jogas praksē, mēs atkal nonākam pie sevis paša padziļinātas apzināšanās tēmas. Ir kāds brīnišķīgs teiciens – vislabākais jogas skolotājs cilvēkam ir viņa paša ķermenis. Ja cilvēks ir kontaktā pats ar sevi, viņa ķermenis un arī psihe nekļūdīgi uzrādīs lietas, kuras viņam nav ieteicamas vai ir nepiemērotas. Tās tad arī būs kontrindikācijas konkrētam cilvēkam. Prakse bieži vien parāda to, ka kādas tehnikas, kuras cilvēkam it kā nevajadzētu pildīt, sagādā viņam prieku, labsajūtu, veicina izaugsmi un pat atveseļošanos. Tāpat prakse uzrādīs to, ka tad, ja cilvēks ir zaudējis kontaktu pats ar sevi, ja nav klātesošs un klausās jeb skatās tikai to, ko dara vai saka kāds cits, viņš var piedzīvot traumas. Tieši tāpat, kā tas notiek dzīvē.
Cilvēkiem senioru vecumā, kuri ar jogu sastopas pirmo reizi, par konkrētām kontrindikācijām vai iespējamiem riskiem vislabāk pastāstīs jogas skolotājs klātienē. Jo tās ļoti atšķirsies. Piemēram, kādam, kurš cieš no hroniskas hipertensijas, skolotājs iesākumā neieteiks pārmēru ilgi uzkavēties jogas pozās, kurās galva karājas uz leju. Vai cilvēkam ar artrozēm vai osteoporozi kontrindikācijas būs saistītas ar jogas pozām, kurās tiek izteikti noslogotas locītavas. Taču arī pēc ieteikumiem no malas jogas prakse galējo atbildību par savu ķermeni, tāpat kā par visu savu dzīvi, ieliek cilvēka paša rokās. Ieklausīšanās sevī kļūst daudz būtiskāka par klausīšanos tajā, ko stāsta kāds cits, lai arī tas būtu jogas skolotājs. Jogas prakse pati par sevi ir skolotājs.
Saprotams, ka joga un citas fiziskā ķermeņa kustināšanas prakses – nūjošana, skriešana, pastaigas, peldēšana, dažāda vingrošana mūža otrajā pusē ļoti atšķirsies atkarībā no tā, vai cilvēks to darījis visu savu dzīvi, vai arī uzsācis tikai seniora vecumā, kad ķermenis nepārprotami signalizē ar dažādām un bieži vien nepatīkamam pārmaiņām. Mēs zinām, ka tā sauktajos padomju gados joga pie mums nebija sastopama, vēl vairāk – tā bija aizliegta. Cilvēki ar to nodarbojās slepus – vienatnē vai mazās grupās aiz slēgtām durvīm. Šodien joga ir ienākusi Latvijas un visas Eiropas sabiedrībā plaši, dažādi un uz palikšanu. Cilvēki, kuri apjautuši – cik ļoti labvēlīgi regulāra jogas prakse spēj transformēt viņus pašus un viņu dzīves –, sasniedzot senioru vecumu, būs aktīvi jogotāji. Un viņu joga būtiski atšķirsies no senioru-iesācēju jogas. Taču tas nebūt nenozīmē, ka seniors – jogas iesācējs – jebkādā veidā būtu sliktāks, vai, ka joga uz viņu vairs „nepaspēs iedarboties”!
Kontrindikācijas jeb prakses, kuras mūža nogalē vairs nederēs, katram – kā senam, tā nesenam jogotājam – „atkritīs” dabiskā ceļā un paliks tā jogas daļa, kura cilvēkam ļauj mierīgi un dabiski pavadīt sava mūža nogali un ar pateicību atvadīties un aiziet no šīs pasaules.
Ir grūti iedomāties cilvēku, kuram kāds no jogas aspektiem vispār nebūtu ieteicams. Reizēm parādās atšķirīgi zinātnieku viedokļi par to – vai atsevišķu, smagu psihisku saslimšanu gadījumā būtu ieteicama meditācija. Taču nav vienotas atbildes arī uz šo jautājumu. Viens jautājums vienmēr paliek atklāts – vai joga cilvēku pa īstam uzrunā? Ja tas ir noticis, cilvēks pats jogu vienmēr meklēs un vēlēsies tajā nokļūt tikpat ļoti kā tad, kad viņš vēlas, piemēram, paēst.
Kā zināt, kādu slodzi izvēlēties un kā nepāršaut pār strīpu?
Cilvēkam – gan jaunam, gan senioram, kurš ir iesācējs jogā, – iesākumā vienmēr labi noder kāds pavadonis, skolotājs, kāds, kurš ierāda – ko un kā darīt. Jogas ķermeņa prakses sākumā liela nozīme ir tā sauktajiem jogas pozu biomehānikas pamatprincipiem. To nav daudz, taču, ja tos apgūst prakses sākumā, nostrādā ķermeņa atmiņa un cilvēks tos savā praksē ienesīs viegli un automātiski. Šie korektas ķermeņa kustināšanas un novietošanas pamatprincipi lielākoties balstās tieši mūsdienās veiktos pētījumos par to, kā funkcionē cilvēka fiziskais ķermenis. Turklāt ķermenis tos pieņem ar lielu sajūsmu un pateicību, jo tie atbilst ķermeņa dabiskajam veidolam – tam, kā ķermenis pats vēlas kustēties un novietoties, lai saglabātu savu kustīgumu un veselību.
Vēl prakses iesākumā labi noder dažādo jogas pozu modifikāciju un atvieglojumu apgūšana. Kad tas izdarīts, cilvēks jau lielākos gados pilnīgi mierīgi var savā nodabā jogot un meistarot savas pozas ar atvieglojumiem par sevi daudz jaunāku cilvēku kompānijā, kuri turpat līdzās darbosies intensīvāk un jaudīgāk. Jogā pilnīgi visu ir iespējams darīt „no vieglākā uz grūtāko”. Vienīgais, kas katram ir jāizdara pašam – jāuzņemas atbildība par savu praksi tāpat kā par savu dzīvi, un jāpielāgo tā atbilstoši savām spējām un vajadzībām. Seniori, kuri vēlas uzsākt jogas praksi, nav jāizolē „nevarīgāku” cilvēku grupās. Tieši tas, ka kopā darbojas „jauns un vecs”, sniedz vislielāko iedvesmu. Jaunie redz, ka arī gados ir iespējams kustēties, un tie, kas jau gados, iedvesmojas no līdzās plūstošās jaunības enerģijas. Prakse notiek dabiski un tāpat kā dzīvē, kur dažāda vecuma cilvēki ir kopā, nevis mākslīgi nošķirti.
Šodien zinātne mums ļoti ir nākusi palīgā un ierosina pārvarēt cilvēkam raksturīgo motivācijas trūkumu un slinkumu, kurš sastopams jebkurā vecumā. Neskaitāmu pētījumu rezultāti arvien no jauna apliecina – cilvēka fiziskā ķermeņa kustīgums ir tieši un nepastarpināti saistīts ar viņa smadzeņu darbību, tas nozīmē – ar viņa prāta skaidrību un emocionālo līdzsvaru. Tā apstiprinot sen zināmo teicienu, ka vesels gars mājo veselā miesā. Lai saglabātu aktīvu un skaidru domāšanu, interesi par dzīvi un emocionālu līdzsvaru, cilvēkam jebkurā vecumā ir regulāri un pietiekoši intensīvi jāizkustas. Tas nozīmē – tik, lai viņš izjustu to, ka sirds sāk sisties straujāk, ka ķermenis uzsilst vai pat uzkarst, ka ir jāpapūlas. Un viens no šādiem izkustēšanās veidiem, kurš līdzi nes vēl tik daudz un dažādu labumu, ir regulāra un ilgstoša jogas prakse. Un tā noteikti spēj cilvēkam palīdzēt arī tad, ja tiek uzsākta mūža otrajā pusē.