Kas notiek cilvēka ķermenī, praktizējot fasciālas pašmasāžas tehnikas (Myofascial release), stiepjot un spiežot fascijas?
Atstājot tehniku apguvi nodarbībām, šoreiz īsi par dažādajiem ieguvumiem, ko tās sniedz cilvēkam, kurš regulāri trenē jeb kopj savas fascijas.
1. Izspiežot no fascijām šķidrumu, kurš satur dažādus bioķīmiskus savienojumus (t.sk. olbaltumu – kolagēnu), tiek ierosināta fasciju dehidratācija ar tai sekojošu rehidratāciju, kura ilgst līdz pat 72 stundām pēc prakses. Šī procesa rezultātā no fascijām tiek izspiesti fasciju šķidrumā esošie vielu maiņas galaprodukti un fascijas no asins plazmas “paņem” tīru, svaigu šķidrumu. Šī bioķīmiskā procesa iespaidā spēcīgi tiek stimulēta audu vielu maiņa, un, atjaunojot audos “tīru ūdeni”, tajos mazinās iekaisumu procesi un nostiprinās cilvēka imūnsistēma kopumā. Iekaisīgie procesi organismā liecina par pavājinātu imūnsistēmas darbību, un arī – novājinoties imūnsistēmai, iekaisīgie procesi pieņemas spēkā. Iekaisusi vide ir labvēlīga dažādu slimību attīstībai.
Vēl, pieminot spiešanas izraisīto dehidratāciju, jāatceras, ka uzreiz pēc fasciju prakses cilvēks var justies stīvs, jo fascijās ir mazāk šķidruma, taču, notiekot rehidratācijas procesam, visu sistēmu slīdīgums un kustīgums būtiski uzlabojas. Cilvēks pēc fasciālas prakses ir mitrāks nekā pirms tās.
2. Iepriekš aprakstītajā procesā cieši līdzdarbjas arī cilvēka limfātiskā sistēma, kura šajā procesā darbojas kā “atkritumu savācēja”. Fasciālās stiepšanas/spiešanas tehnikas labvēlīgi iedarbojas uz limfātisko sistēmu kopumā, veicina tās darbību un samazina tūskas.
3. Fasciju spiešana atraisa tajā mītošo “gudro šūnu” – fibroblastu darbību. Lai sarežģītos bioķīmiskos procesus aprakstītu cilvēku valodā, varam iztēloties sekojošo. Brīdī, kas fascijas saņem spiedienu/stiepšanu, fibroblasti aktivizējas un “apēd” fascijās esošo veco, sauso, cieto, tajās par daudz esošo kolagēnu (kolagēna un elastāna funkcija fascijās ir piešķirt tām spriegumu un elasticitāti) un “ražo” jaunu – tīru, svaigu, neiekaisušu. Nepārtrauktā kolagēna nomaiņa ir dabisks process, kurš izteikti palēninās, pieaugot cilvēka fiziskajam vecumam, par ko liecina ar gadiem pieaugošais stīvums, nekustīgums, locītavu kustību amplitūdas samazināšanās, ķermeņa sarukšana u.c. Fasciālās spiešanas/stiepšanas tehnikas palīdz tam pretoties, protams, neapstādinot cilvēka dabisko novecošanu.
4. Iepriekš aprakstītie procesi nodrošina fasciālo šķidrumu brīvu plūsmu, ķermeņa pilnīgāku apūdeņošanu un informācijas apmaiņu starp visām ķermeņa daļām. Jo brīvāk plūst šķidrums fascijās, jo veselāks un arī dzīvespriecīgāks jūtas cilvēks.
5. Šis process palīdz atgūt nervu impulsu pārvadi un kustīgumu tādās ķermeņa vietās, kuras centrālā nervu sistēma jau identificējusi kā nevajadzīgas un vairs nelietojamas. Fasciju praksēs šādas ķermeņa zonas (piemēram, locītavas, traumu vietas) mēdz dēvēt par “iesaldētām” un “mirušām”. Fasciju prakse var palīdzēt tajās atgriezt dzīvību.
6. Vēl viens no ieguvumiem, kurš saistīts ar to, ka fascijās atrodas ārkārtīgi daudz nervu galu, ir iespēja dziļi atslābt un nomierināties. Cilvēki ar paaugstinātu trauksmes līmeni pēc aptuveni pirmajām 15 fasciju spiešanas tehnikām sajūt iestājamies sen aizmirstu mieru un dažkārt saka, ka sākot nākt miegs. Tā tas patiešām ir – šādas fasciālas tehnikas tieši stimulē cilvēka autonomās jeb veģetatīvās nervu sistēmas parasimpatisko daļu – to, kura atbild par atslābšanu.
7. Fasciālas prakses vairo fasciju izturību, lokanību, elastību un triecienizturību. Piemēram, ja fascijas, kuras apņem Ahileja cīpslu tiek regulāri trenētas/koptas, tad, pieaugot fiziskajam vecumam, cīpsla pie pirmās negaidītās slodzes (piemēram, spēja lēciena no trepēm) nesaplīsīs. Atsperīgas, koptas fascijas ir ārkārtīgi laba traumu profilakse. Un fasciju kopšana ir labs audu atjaunošanas līdzeklis pēctraumu periodā.
8. Cilvēks, kurš regulāri trenē fascijas, ātrāk un atsperīgāk iet, augstāk lec un staltāk stāv un šādam cilvēkam ir jūtami vairāk enerģijas. Enerģiskuma pieaugumu iespējams skaidrot bioķīmiski – nervu impulsu un bioķīmisko substanču pārvade “tīros ūdeņos” ir nesalīdzināmi labāka nekā netrenētā, stīvā, iekaisušā, safilcētā fascijā. Turklāt, ja iedomājamies cietu un stīvu fasciju, kura cieši iepako muskuli, tad varam iztēloties kā katra cilvēka kustība būtībā ir “cīņa” ar savu ķermeni un lieka enerģijas tērēšana. Līdzīgi, kā kustoties pārmērīgi apspīlētās džinsa biksēs.
9. Tā kā fascija būtībā ir “viens orgāns”, jo pilnīgi visas fascijas ķermenī ir savienotas, tad, fasciju kopšana – tik tālu/dziļi, cik iespējams tām piekļūt stiepjot/spiežot, labvēlīgi ietekmē arī tās fascijas, kuras apņem cilvēka iekšējos orgānus. Orgāni viens gar otru slīd, nevis berzējas un orgānu funkcionālais stāvoklis un vielu maiņa būtiski uzlabojas. Ar fasciju spiešanas metodēm orgānus iespējams ietekmēt arī tiešā veidā. Šim nolūkam izmanto mīkstāku aprīkojumu (ne tradicionālo rulli).
10. Regulāra fasciju prakse izteikti vairo to, ko svešvārdā dēvē par embodyment – cilvēka labu jušanos pašam savā ādā, savā ķermenī. Šo fenomenu iespējams skaidrot arī ar tādu jēdzienu kā propriocepcija – fascijās atrodas receptori, kuri atbild par cilvēka spēju apzināties sevi telpā un vispār – ķermenisku sevis apzināšanos. Pētījumi rāda – fasciāla prakse vairo ne tikai ķermeņa apziņu, bet cilvēka apzinātības spēju vispār.
Tas – pavisam lielos vilcienos. Sīkāk iedziļināsimies, kad kopā rullēsimies un iņosim!
Lai cik sāpīga būtu prakse, tas ir to vērts! Tā attīra, nomierina, padara kustīgāku, veselāku, apzinātāku un priecīgāku!