Kā pie svētdienas, kad biju nolēmusi neko nedarīt, mani piemeklēja rakstāmais. Šoreiz par dzīvošanu pa grāvjiem un zelta vidusceļu. Kustībās, ēdienā un dzīves priekos.
Visticamāk, es nepateikšu neko jaunu, sakot, ka mūsu vizuālais – ārējais paskats ir cieši saistīts ar to – cik tīru mums izdodas uzturēt sava ķermeņa iekšējo vidi. Tāpat to ietekmē mūsu “fiziskais noskrējums”, dažādu traumu un pieredžu atstātās rētas, rievas un stājas izmaiņas. Tāpat to ietekmē mūsu fizisko slodžu esamība vai neesamība, to daudzums un atbilstība vai neatbilstība mūsu psihofizioloģijai. Mums katram viss ir atšķirīgi.
Šoreiz mazliet par to “tīrās mājas” uzturēšanu un iespējamām galējībām un risinājumiem šajā laukā.
Lai mans stāstījums būtu krāsaināks un garšīgāks, ķeršos atkal pie savas pieredzes aprakstīšanas. Par ēdienu, ko liekam sevī iekšā, un par aktivitātēm, ar kurām kompensējam to, kas tur ir salikts.
Cik atceros sevi bērnībā, toreiz man ar ēdienu attiecību nebija. Man vienkārši negribējās un negaršoja ēst. Tagad to varētu saukt par bērna anoreksiju vai par “kosmonautu”, kura ķermenis nesaprot – kāpēc ir jāēd un kā lai te vispār aprod būt. Es izaugu gandrīz no rupjmaizes un konfektēm un, pateicoties manai mammai, kura to redzot, pilnīgi visu centās iecept pankūkās, izaugu liela arī no garšīgām pankūkām.
Nekas labs tas nav. Jo, kā zināms, nepilnvērtīgs uzturs veido dažādus attīstības traucējumus visdažādākajās organisma sistēmās. Taču ieguvums no tā visa ir mana pastiprinātā interese par ķermeni, kas pārveidojusies par profesiju un aicinājumu mūža garumā – pētot visdažādākos aspektus. No ēdiena līdz kustībām. No psiholoģijas līdz enerģētikai. Ieraugot, ka tur “viss ir viens”. Un atceroties, ka mūsu katra lielākajā “problēmā” slēpjas mūsu lielākā iespēja.
Vēlākajos gados es uzsāku arī ēst. Un tajos laikos, kad studēju jogu, paralēli automātiski studēju arī ājūrvēdas pamatprincipus un dažādu citu ēšanas sistēmu ieteikumus. Izmēģinājos krustu šķērsu visu ko, kamēr “clean eating” (ļoti "tīra" ēšana) mani noveda līdz paskatam, par kuru kāds cilvēks man teica – tu izskaties pēc nelaimīga joga.
Uzmanību! Šis nav raksts, kurā tiks nonicināta joga, ājūrvēda, tīrā ēšana vai jelkādas citas prakses. Tās visas ir labas prakses, ja tiek lietotas adekvāti. Viss ir vajadzīgs, un visam savā laikā ir vieta.
Šis ir tikai un vienīgi īss pārskrējiens manai pieredzei.
Atgriežamies pie tā, ka labsajūta, veselība un arī ārējais izskats ir ļoti atkarīgs no tā, vai mūsu organisms nav pārāk piesārņots ar ļoti daudzajiem blakusproduktiem, ko mēs uzņemam, ēdot ēdienu, kuru es esmu nosaukusi par “parasto cilvēka ēdienu”. Nevis “parastie cilvēki”, bet “parastais ēdiens”. Tāda cilvēka ēdiens, kurš rodas, ejot uz vienkāršu piemājas pārtikas veikalu, sapērkot tur vienkāršus pārtikas produktus, ne no kā speciāli neatturoties un vienkārši ēdot to, kas garšo un neēdot to, kas negaršo.
Eksperimentējot ar ķermeņa praksēm un uztura sistēmām, ar kurām mēģināju palīdzēt gan sāpošai mugurai, gan sāpošām locītavām, es pakāpeniski nonācu līdz tam, ka man sāka izsīkt arī fiziskie spēki. Taču, lai regulāri darbotos ar fizisko ķermeni, bez fiziskā spēka nekādas dzīves nav. Biju ar mirdzošām acīm, tīru ādu, bet bez spēka un nelaimīga. Un "zem svara" tajā versijā, ko redz arī no malas - kad galva izskatās neproporcionāli liela pārāk noslaidinātajam ķermenītim.
Šodien es ļoti priecājos, ka to visu izmēģināju, jo es priecājos par visām pieredzēm, kam pati esmu izgājusi cauri. Tās visas man palīdz manā darbā.
Un tad pienāca diena, kurā kādās mācībās notika slēpšanās ar kafijas dzeršanu un slēpšanās ar snikera ēšanu. Un tad es nolēmu atgūt spēkus un dzīvesprieku ar to, ka atsākšu ēst “parasto cilvēku ēdienu”!
Un es atsāku! Vispirms pie vecākiem, jo viņi tā dzīvoja un dzīvo joprojām. Uzreiz tas nemaz nebija tik vienkārši, jo, kad esam vienā galējību grāvī, tad visvieglāk ir iegāzties otrā galējību grāvī. Bet, lai izveidotu veselīgu vidusceļu, ir nepieciešama apzinātība un piepūle.
Un es atradu savu zelta vidusceļu! Es tiku ārā no pārspīlēti “tīras” un "pareizas" ēšanas. Es atsāku ēst un baudīt visu, kas man garšo un neaizliegt sev pilnīgi neko. Un tagad es neēdu kūkas no rīta līdz vakaram, bet es gandrīz katru dienu ēdu kūkas, jo man tās ļoti garšo! Es neēdu čipsus katru dienu, bet reizēm, kad man sakārojas, es uzēdu čipsus un sāļos riekstiņus! Es nedzeru šampanieti brokastīs, bet es dzeru šampanieti! Un tādā garā varētu turpināt to, kas citiem šķiet pašsaprotami, bet pie kā man bija ar apzinātu piepūli jāatgriežas.
Lai uzturētu savu ķermeni iespējami tīru, es visas dzīves ēdambaudas kompensēju ar daudz būšanu svaigā gaisā. Kā zināms, skābeklis ir viens no spēcīgākajiem organisma attīrīšanas līdzekļiem. Es daudz un dažādi kustos, katru nedēļu dodos uz pirtīm un masāžām. Tās visas ir lietas, kas palīdz organismam attīrīties. Un man sanāk superīgs komplekts, kurš man der! Dzīve bez aizliegumiem un dzīve pilna ar priekiem un ar baudām!
Nē, es neesmu nekāds paraugs citiem! Es vienkārši kārtējo reizi atklāju, ka ATSLĀBUMS, NEIESPRINGŠANA un NEPĀRCENŠANĀS dzīvot un darīt visu "pareizi" ir tie, kas man palīdz gan atbrīvoties no sāpēm un hroniskām vainām, gan atgriezt zaudēto dzīvesprieku.
Šogad, pandēmijas iespaidā aizdzīvojoties laukos, kur neviens nespiež labi izskatīties, sāku pētīt iespējas – ar ko papildināt ķermeņa prakses tā, lai tās palīdzētu organismam attīrīties.
Vēlreiz pārlasīju jau sen zināmo – lēna ķermeņa sistēmu “spiešana” un “stiepšana” darbojas kā detox kūre. Tādējādi no fasciju audiem kā no švammes tiek izspiests “sasārņotais ūdens”, kas satur vielu maiņas galaproduktus. Pēc tam darbā ieslēdzas arī “ķermeņa apkopēja” – limfātiskā sistēma, kura kopā ar asinsriti veic aizvākšanas un attīrīšanas darbus. To visu darām ar sevi yin jeb fasciju jogā. Ne velti pēc tās mēdz būt zili riņķi zem acīm un trešajā dienā ļoti viegla, tīra un caurlaidīga sajūta.
Izpētīju un izmēģināju vēl dažādus limfodrenāžas knifus, kurus sasaistīt kopā ar lēno stiepšanu un spiešanu. Kustinot un aktivizējot galvenās limfas “slūžas” vēderā/cirksnī un aiz atslēgas kauliem, varam papildus pastimulēt organisma pašattīrīšanās sistēmas.
Izpētīju – kā ar limfodrenāžas pašmasāžu nodrenēt limfas tūsku, kas izveidojas sejā. Un visbeidzot saliktu to visu kopā superīgā sieviešu skaistumprogrammā. Un, kas iet skaistumam, tas iet arī veselībai. Stimulēta un aktīva limfas sistēma dod ne tikai smukumu, bet arī iekšēju tīrību. Un iekšējā tīrība dod smukumu.
Tā man patīk būt – dabiskā dzīvē, cik nu vien tas ir iespējams. Kur nav sev nekas mākslīgi jāaizliedz. Kur nav sevi "jāsoda" par apēsto kūciņu. Turklāt, kustības, ja tās tiek darītas regulāri, arī sagādā baudu, jo to iespaidā asinīs vairojas to hormonu kokteilis, kas rada labsajūtu.
Mums katram labsajūtas formula ir cita. Manējā diez vai precīzi derēs vēl kādam, tādēļ arī sīki neaprakstu – ko, kā un cikos es ēdu. Es ēdu intuitīvi. Es ēšanu nekultivēju un nenocininu. Pieskatu, lai manam ķermenītim viss vajadzīgais pietiek, izbaudu ko garšīgu un dodos tālāk.
Mums katram ir visādas nianses tajā, kā uzturam sevi iespējami veselus un arī smukus. Man neder galējības – ne pārāk tīrā un askētiskā, ne parāk daudzā un dažādā ēšana. Man neder ne nekustīgs dzīves veids, ne arī pārspīlēta ķermeņa nodzīšana.
Tas zelta vidusceļš mums katram ir savs! Un, kad tas atrasts, tad dzīvot ķermenī ir kaifs!