Šķiet, nav neviena starp mums, kas šī gada laikā nebūtu izšūpojies pamatīgās emociju šūpolēs. Vai arī šūpojas tajās šobrīd, vai šūposies rīt vai parīt. Ir tik dabiski tām ļaut vaļu un ir tik dabiski meklēt līdzsvaru, ja šūpoles sāk apēst mūsu veselību un labsajūtu.
Šķiet, visgrūtāk varētu būt tiem cilvēkiem, kas domājuši, ka kļuvuši jau tik viedi un vērojoši, ka izšūpināti vairs netiks. Visgrūtāk tādēļ, ka jāskatās sev tieši acīs un jānomet pašradītā maska arī citu acu priekšā.
Es arī šūpojos. Kārtīgi. Pa visām dimensijām. Nebaidos no tā, jo cilvēki, kas mani pazīst, pazīst arī manu emocionālo dabu, kurai citā reizē ir savi labumi un plusi. Šūpojos no “viss ir ļoti, ļoti slikti” līdz “man ļoti patīk šis laiks”. Un vēl pa dažādām gradācijām augšā un lejā. Ne tā, ka visu laiku šūpojos, bet ir tādas īpašas dienas, kad izšūpojos. Tās, kurās mēs daudzi kopā izšūpojamies.
Tas, ko daru – uzmanu, lai tas neieilgst. Un pētu – kas ir tas, kas man visdrīzāk palīdz tikt ārā no destruktīviem stāvokļiem un līdzsvaroties. Jo man patīk dzīvot tā, lai ir mierīgi un labi – kā iekšā, tā ārā. Man patīk, kad varu priecāties par niekiem un piedzīvot “šeit un tagad” tādu, kāds tas ir – ar visdziļāko pieņemšanu un pateicību. Man patīk, ja staigāju mīloša un radoša.
Kā tur bija ar Minhauzenu, kurš sevi aiz matiem vilka ārā, un Fēniksu, kam jāatdzimst no pelniem? Es nemaz sīki neatceros – kas un kā tur bija, vien domāju par to – cik ļoti mūsu katra paša rokās ir spēja vai nespēja saglabāt savu psihisko veselību šajā laikā. Fiziskā tai pievelkas klāt.
Man šķiet, cilvēki šobrīd uz laiku viens no otra attālinās, lai iegūtu sev telpu un laiku, kurā sakārtot savus iekšējos procesus. Lai nav tā, ka vienīgais, kas notiek satiekoties – ir savu neapzināto emociju un iekšējo stāvokļu uzgāšana otram.
Iespējams, ka cilvēki šobrīd arī tādēļ vēlas attālināties, lai nesaņemtu kādu cita emociju lavīnu, jo vispirms jātiek līdzsvarā ar savējām. Iespējams, ka visvistuvākie cilvēki, kas spēj ik pa brīdim izturēt viens otra “jumta aizbraukšanu” un atkalsakārtošanu, ir lielākais dārgums, kāds mums jebkad ir dots. Iespējams, ka mēs tikai tagad to pa īstam apzināmies.
Mums katram ir sava recepte un paņēmieni, kā meklēt ceļu atpakaļ uz līdzsvaru. Vispirms ķermenis – kustības, pastaigas, skriešana, elpošana, vingrošana, jogošana, meditēšana un vēl un vēl, un vēl..... tad visādi mazie dzīves prieciņi – video rullīši, garšīgas vakariņas vai vēl kaut kas.
Tas, ko es vēl atklāju kā fantastisku pašpalīdzību, ir došana un dalīšanās. Dot, ja tev šķiet, ka tūliņ pašam nekā vairs nebūs. Dalīties, ja šķiet, ka tev kaut kas ir atņemts vai pietrūkst. Dot un dalīties, dot un dalīties, dot un dalīties. Un tad arī saņemt!
Nē, nē, ar to es nedomāju agresīvu pāraprūpi vai savu iekšējo problēmu smacēšanu, smacējot otru dāvanu vai vārdu kalnos. Ar to es domāju patiesu sirds atvēršanu tad, kad tā aizveras – baiļu, agresijas, skumju un citu ieilgušu destruktīvu emociju iespaidā. Atlaist, palaist, atdot, ielaist plūsmā, palaist kustībā. Atvērta sirds, kurā ieplūst maigums un tīra Gaisma, dara īstus brīnumus.
Nu laikam uzrakstīju visu, kas man šorīt atnāca. Ar iekšēju spēka un svētku sajūtu. Ar vēlmi dot, dalīties un dzīvot ar pilnu jaudu šodien! Ar pateicību šeit un tagad par visu, kas mums ir dots!
Priecīgus svētkus, draugi!