Pirms ieģērbšanās rudens drēbēs un došanās ikdienas pastaigā man sagribējās vēl uz brīdi piesēst feisbukā. Man sagribējās nedaudz parakstīt. Ja jums šis šķiet didaktiski un pamācoši, lūdzu, to nelasiet! Tā tas nav paredzēts.
Tāpat kā aiz mākoņiem ir saule, tāpat aiz sauso zaru žoga reibinoši smaržo ievas, un tur tālumā ir dzidra jūra. Tas ir sirreāls skats, ko pirms pāris dienām redzēju piejūrā. Un tāpat aiz baiļu un negatīvu domu scenārijiem, kas dzimst mūsu galvās, kaut kur esam mēs paši tie, kas mēs esam daudz lielākā paplašinājumā. Tur, kur ir Miers un ir Mīlestība. Tur, kur ir dziedinoša Telpa vai Lauks, kurš mums ir pieejams nepārtraukti.
Šodien par to vairākkārt atceros, jo tieši šodien pamanīju daudz baiļu, šaubu, neziņas un slikto scenāriju plānošanas postus.
Un vēl šodien atceros, ka pirms kādiem sešiem gadiem, kad dziļā krīzē sev atklāju dziedināšanos caur ķermeņa praksēm, kas savienotas ar meditāciju praksēm, toreiz meitenēm prakses grupā teicu – ja mums izdodas kaut uz brīdi sajust sevi īsto, mēs turpināsim to meklēt nepārtraukti. Un, ja mēs tajā būsim, tad mums nebūs jābaidās ne no kādām krīzēm.
Es vispasaules krīzes laiku pārlaižu meditācijās un ķermena dzīlēs, lai nevienā brīdī neaizietu līdzi no ārpuses kultivētiem scenārijiem. Lai izvēlētos palikt tajā dimensijā, kuru esmu atklājusi, ejot cauri daudz dziļākām krīzēm jau agrāk. Vai es tāpēc esmu baigais malacis? Nē, es vienkārši stāstu par sevi.
Mīļie, lai mums visiem izdodas būt dziļā savienojumā ar savām Dvēselēm, ar Lauku un sevi! Tur, kur ir Mīlestība. Tur, kur ir pieņemšana. Tur, kur ir maigums un atslābums. Tur, kur beidzas salīdzināšanās, bailes, konkurēšana, aprunāšana, sliktā plānošana un vārtīšanās pa bedrēm kā upurim.
Lai esam tur – savienojumā –, kur nāk jauni, Mīlestības radīti risinājumi. Tur, kur nav jāpārdzīvo par to, ka jāpadzīvo stipri pieticīgāk un no daudz kā jāatsakās. Tur, kur visu piedzīvojam daudz plašāk un daudzdimensionālāk. Tur, kur esam Mīlestībā vienkārši tāpēc, ka esam.
Un, lai mums katram ir kāda konkrēta prakse vai instruments, ar kura palīdzību Tur nokļūt, tiklīdz jūtam, ka sākam pazaudēties! Nē, tas nav darbs ar sevi. Tas ir kaifs darboties ar sevi, lai dzīvotu ar sevi īsto. To, kurš rada un uzņemas atbildību.
Kādēļ es to rakstu? Es pat īsti nevaru pateikt, kādēļ. Varbūt tādēļ, lai to visvairāk atgādinātu pati sev. Lai atcerētos, ka prāts ir ļoti labs palīgs dzīvei un lai atcerētos, ka to visjēdzīgāk varam lietot tad, ja esam saslēgumā ar sevi un Lauku. Kad esam nevis baiļu varā, bet Mīlestības plūsmā.