Būšana sevī

Būt savā mīļajā, siltajā ķermenī. Savā mājiņā. Tas ir tik patīkami. Tas ir tik labi. Tieši tur esam vistuvāk tam, ko katrs piedzīvojam kā Radītāju. Tieši tur varam pietuvoties vistuvāk sev pašam kā dievišķajam. Jo katra mūsu mīļā kermeņa šūniņa jau ir Viņš – brīnums, gaisma, gudrība, kurai prāts netiek klāt.





Lai mīļojam, lai lolojam, lai lutinām savus ķermeņus ziemā! Ar apzināti izvēlētām praksēm, procedūrām, uzturu, mīļu cilvēku un pats galvenais – dziļu sevis paša klātbūtni. Paņemt sevi klēpī un samīļot. Aprunāties ar savu iekšējo bērnu. Tā visa ir mūsu būšana sevī, savā ķermenī.

Un kamēr ārā balts sniedziņš, tikmēr rūpējamies – satinam, sasildām viņu – savu mīļo ķermeni – pirtiņās, plediņos, zeķītēs. Ar sildošām tējām, ar aromātiem, pie svecēm un pie mīļa cilvēka pleca.


Kad esam sev un savam ķermenim vismīļākie, tad arī pasaule tāda kļūst.