Atļaut, atslābt līdz galam un apbalvot sevi!

Es šobrīd dzīvoju lielā slodzē – kā fiziski, tā enerģētiski. Ļoti daudz mācos, turklāt – svešvalodās. Nepārtraukti dreifēju starp vairākām valstīm un tam visam vēl klāt daudz strādāju klātienē un online. Jo pati tā gribu un man pašlaik tā ļoti patīk!



Kādēļ to rakstu? Jo šorīt, pamodusies ar dziļu gandarījuma sajūtu (hormoni, hormoni!) pēc sūrās mācībās Vācijā iegūtā diploma spirāldinamikā un vakar vakarā novadītas lielas jaudas pilnās nodarbības tepat Rīgā, šodien vēlos padalīties ar pāris domām un sajūtām, kuras man ļauj šī brīža slodzes izturēt.

Esmu apzināti apguvusi dažus slodžu laiku izdzīvošanas “trikus”, jo pirms pāris gadiem piedzīvoju dziļu izdegšanu, kurai neirologs uzlika diagnozi “ģeneralizēta trauksme”. Ārstniecībai lietoju arī medikamentus un ieguvu LABUMU! Daudz interesējos par šo tēmu un pārstartēju savus uzskatus un dzīvi.

Ja tā padomā, es dzīvoju to, ko sauc par “veselīgu dzīves veidu” – regulāri nodarbinu savu ķermeni sev piemērotā veidā, regulāri meditēju, eju pirtīs, masāžās, pastaigās, kopš bērnības ēdu diezgan maz, intuitīvi un nosacīti “veselīgi”. Veselīgi man.


TAČU IR KĀDS “BET”! Un tas ir ļoti svarīgs “bet”. Manā nosacīti “pareizajā dzīves veidā” REGULĀRI ir iekļautas ATPŪTAS, BAUDAS, ATĻAUŠANĀS un LĪDZ GALAM ATSLĀBŠANAS PAUZES, kurās daru visu, kas izskatās “neveselīgi” un “nepareizi”.

Es pēc lielām slodzēm un padarītiem lielu darbu vai mācību cēlieniem, REGULĀRI SEVI APBALVOJU.

LAI ATLAISTU un ATSLĀBTU LĪDZ GALAM, es izmantoju nevis vēl vienu meditāciju vai pareizu un veselīgu maltīti, bet gan šampanieti, sāļos riekstiņus pa tiešo no paciņas, kūkas, krievu seriālus, šļūkšanu pa māju halātā, stundām ilgu sēdēšanu pie loga, gozēšanos saulītē, nekā nedarīšanu un gulēšanu līdz pat 12 stundām no vietas. Un vēl visādu laicīgu baudu izbaudīšanu līdz kaulam. Jo tieši tā es ATPŪŠOS un RESTARTĒJOS visdziļāk. Un tā es baudu zemes dzīvi. Un tieši pēc tādiem restartiem es jūtos laimīga, apbalvota un atpūtusies un gribu darboties tālāk. Man tā patīk!


Zemes baudu lietošanai klāt pieplusojas vēl visādas labas sajūtas, kas man palīdz REGULĀRI ATSLĀBT un dzīvot pilnvērtīgi, nebaidoties no pārdegšanas – sava iekšējā bērna ikdienas samīļošana un aprunāšanās ar viņu –, es to daru skaļā balsī. Self-talk tiešām izrādās ļoti dziedinoša stresa regulēšanas metode. Vēl – ķermeniska un enerģētiska “ieiešana kaķītī” – mīkstā un paļāvīgā enerģijā, kas rada dziļu maigumu pret sevi. To man atklāja yin joga kopā ar meditācijas praksi. Un vēl – pirtiņu, pirtiņu baudīšana. Nogurumā es bieži guļu bērnu pirtiņā, kur rāda multenes – divas stundas no vietas. Un es neeju piespiedu veselīgajā pastaigā, ja pārgurumā gribu pavārtīties.


Un vēl. ATĻAUT sev būt vājumā, tiklīdz un cik vien tas nepieciešams, neiekrītot upurī. Un atrodot LABUMU it visā, kas notiek arī tad, kad nekas neiet pēc plāna. APZINĀTI ATSLĀBT, NEPRETOTIES un ĻAUT BŪT tam, kas notiek un ko uzreiz izmainīt nav iespējams. Lai kas tas arī būtu.


Un vēl – atcerēties, ka visu NEVAJAG ŅEMT TIK ĻOTI NOPIETNI un par pilnu, jo esam spēlē, kura drīz beigsies. Un jebkurš svarīgums ir tikai iedomāts. Un, ka ar sevi var sarunāt, nevis sevi spiest. Un, ka darīšana notiek sevis, nevis citu dēļ.

Vai tas nozīmē, ka tā būs vienmēr? To es nezinu. Jo iekšēji NEPĀRTRAUKTI dzīvoju ar apziņu, ka tad, ja mans ķermenis gribēs paslimot, tad es ATĻAUŠU viņam paslimot. Ja mana psihiskā vai enerģētiskā struktūra gribēs garāku atpūtas pauzi un paiet no visa malā uz ilgāku laiku, es ATĻAUŠU sev to un nekur sevi nedzīšu, nepātagošu un neko sev nepārmetīšu. Sajūtās es sev to ATĻAUJU jau tagad.


Tāda ir mana šodienas “receptīte” patīkamai dzīvei, kurā var pamanīties daudz paspēt un padarīt. Bet – kā tad tur bija ar tām “receptēm”? Kas der vienam, otram neder. Kas der visiem, neder nekam.


Varbūt jums šodien noder kāda no manas receptes sastāvdaļām vai garšvielām, mīļie feisbuknieki! Ja neder, tad metiet šito recepti ārā.

Lai visi esam veseli, stipri un priecīgi un lai zinām kā tādiem kļūt! Lai drīzāk tiekam vieglumā tad, kad iet grūti!