Apzinātība jogas prakses laikā

Iepriekšējais raksts par apzinātību varētu kalpot kā apstiprinājums tam, ka apzinātību patiešām ir vērts praktizēt!




Dabiska un vienmēr pieejama ir apzinātība ikdienā, katru mirkli pavadot dziļā klātbūtnē un ar visām maņām apzinoties ŠEIT un TAGAD notiekošo.

Domājot, runājot un vēl jo vairāk – praktizējot apzinātību, secinām, ka arī jogas prakse ir spēcīgs, cilvēku dziļi transformējošs apzinātības instruments. Prakse, kura notiek caur nepārtrauktu apzināšanos.

Transformācijas un apziņas paplašināšanās procesu veido jeb „nodrošina” visi jogas prakses aspekti, tiem savstarpēji nepārtraukti mijiedarbojoties.


Pats būtiskākais no tiem ir pati apzinātība jeb klātbūtne. Pilnīga nodošanās tam, kas šobrīd IR.

Turpat līdzās tai ir elpošanas prakses, kuras kā jaudīgs, līdz galam neizpētīts un savā ziņā pat mistisks transformācijas instruments veic „brīnumus” ar cilvēku un pārvērš viņa dzīvi. Un, protams, arī visas pārējās ķermeņa prakses – pozas, pozu virknes, krijas, bandhas, mudras un citas tehnikas

Un tām visām pāri jeb cauri – APZINĀŠANĀS, APZINĀTĪBA jeb KLĀTBŪTNE.


Kā notiek apzinātība, praktizējot ķermeņa jogu?


Jogas praksi uz paklājiņa varam uztvert kā māju, kuras pamati ir apzinātība, pirmais stāvs – elpošana – un jau tālākie stāvi – citas daudzās un dažādās prakses sastāvdaļas.

Bez apzinātības jogas prakse īsti „nedarbojas”. Lai gan, protams, arī mehāniska pozas izpildīšana izraisīs cilvēka fiziskajā ķermenī daļu no savas labvēlīgās, piemēram, hormonālās iedarbības.

Apzinātība sākas, vispirms visu uzmanību no ārpasaules pārnesot pašam uz savu „iekšpusi”, sevī – savā ķermenī, savā centrā, savā iekšējā telpā, savas sirds telpā vai kādā citā vietā pašam savā „iekšpusē”.

Un tad, „paliekot pie sevis”, kļūstot aktīvi klātesošam un fokusēti apzinoties visu to, kas prakses laikā notiek.

Apzinātība notiek, piedzīvojot apziņas stāvokli, kurā prāts ir atslābis un vienlaikus koncentrēts/fokusēts. Un ķermenis darbojas aktīvi, vienlaikus neiesaistot aktivitātē tās vietas, kuru iesaistīšana nav nepieciešama. Tieši tā, kā tas notiek meditācijā.

Apzinātība notiek, pašam vadot uz dzirdot savu elpu (padziļinot, pagarinot, aizturot, padarot intensīvāku utt.).

Apzinātība notiek, apzināti „savienojot” elpu ar ķermeni un izbaudot, kā tie mijiedarbojas. Apzinoties, kā elpa vada ķermeņa kustības.

Apzinātība notiek, esot dziļi klāt prakses izraisītajām izmaiņām, – apzinoties, kā prakses laikā jūtas fiziskais ķermenis – kur tajā ir saspringušas, savilkušās jeb „aizvērušās” vietas un kuras ķermeņa daļas pakāpeniski „atveras”. Apzinoties, kā svārstās emocijas un kādas domas pārpludina prātu prakses laikā.

Apzinātība notiek, apzinoties un pieņemot visu informāciju, kuru prakses laikā no ārpasaules apziņā ienes maņu orgāni – redze, dzirde, tauste, oža.


Apzinoties to visu vienlaikus un ļaujot notikt tam, kas ŠOBRĪD VIENKĀRŠI IR. Bez vērtējuma, bez attieksmes, dziļi pieņemot un nekā nevērtējot tagadnes mirkli un sevi tajā. Un piedzīvojot dziļi transformējošo apziņu – IR MŪŽĪGAIS TAGAD.

Apzinātība jogas prakses laikā atraisa pašatjaunošanos jeb pašdziedināšanos.

Apzinātība jeb atvērta klātbūtne jogas ķermeņa pozās ļauj cilvēkam dziļi apzināties tās domas, jūtas, emocijas un vajadzības, kuras pozas laikā no viņa zemapziņas „uznāk” apziņā.

Cilvēkam pašam ir iespējams pēc prakses analizēt tās jūtas, kuras prakse atvērusi, un tad domāt –

kādas viņa vajadzības aiz šīm jūtām bai emocijām slēpjas!

Iespējams, ka tās ir kādas „iesaldētās”, neapzinātās vajadzības, kuras liek cilvēkam veikt mēģinājumus noņemt no sevis atbildību, sajusties kā upurim un izvairīties no atbildības pašam par sevi un savu dzīvi!

Piemēram, kas slēpjas aiz dusmām, bezspēcības un niknuma uz „ļauno skolotāju”, kurš „liek” stāvēt pozā? Un ko ar šo apspiesto vajadzību tālāk darīt?


  • Apzinātība jogas prakses laikā palīdz cilvēkam pakāpeniski atbrīvot un atvērt sasprindzinātās, nepaļāvīgās vietas savā ķermenī, tā atbrīvojot tur iesprūdušās emocijas. Turklāt, cilvēks tādējādi iepazīst savu emociju un ķermeņa ciešo saistību un nonāk daudz tuvāk pats sev.

  • Apzināta prakse palīdz vairot to enerģiju, kuras ir par maz (piemēram, sazemējumu) un izlīdzsvarot to, kura iet pāri malām (piemēram, uguni). Tas kļūst iespējams, pašam apzināti sabalansējot prakses intensitāti, nevis darot „tā, kā dara citi”. Tādējādi sperot vēl vienu soli virzienā uz sevi pašu.

  • Apzinātas jogas prakses laikā cilvēks iemācās sasprindzināt tikai to ķermeņa daļu, kuru ir nepieciešams sasprindzināt. Šo pašu atziņu jeb pieredzi praktizētājs nemanot pārnes uz savu ikdienas dzīvi. Tādējādi veidojas tā sauktā „kustību/enerģijas ekonomija”. Šo iespēju fantastiski trenē plūsmas jogas (vinyasa) prakse.

  • Apzinoties savu nevarību, pieņemot un iemīlot savu „nepilnību” jogas ķermeņa pozās, cilvēks kļūst daudz iecietīgāks, pieņemošāks, mīlošākas un līdzcietīgāks arī pret citu cilvēku nevarēšanu dažādās dzīves situācijās. Prakse ļauj pieņemt apziņu, ka cilvēku ķermeņi un viņi paši nav un nekad nebūs „ideāli”.

  • Apzinātība, kura tiek praktizēta jogas ķermeņa pozā, cilvēku pakāpeniski iemāca tādam būt arī dzīves situācijās. Piemēram, esot klātesošam, pavadot laiku kopā ar otru cilvēku, cilvēks pakāpeniski daudz dziļāk sāk izjust, kā otrs šajā brīdī jūtas, ko viņš vēlētos. Cilvēks beidzot pa īstam sadzird – ko otrs viņam stāsta!

  • Apzinātība prakses laikā palīdz cilvēkam izplest viņa prāta iedomātās robežas. Piemēram, ilgstoši un pakāpeniski ejot ķermeņa stiepšanas pozās. Stiepjoties praktizētājs dziļi un mierīgi elpo, saglabā „centru sevī” un vēro, kā, iekšēji atslābstot, izplešas viņa mentālās un fiziskās robežas – izrādās, ka šajā pozā var ieiet arvien dziļāk.


Tik ilgi, kamēr prāts apstājas pie nākamās robežas jeb pats pie savas pretestības, kuru cilvēks pakāpeniski un apzināti atkal varēs atvērt un izplest.

Prāta un ķermeņa pretestība tiek mazināta caur pieņemšanu, „izplešanos” un ļaušanos.

Jaunā, paplašinātā apziņa pakāpeniski ienāk cilvēka dzīvē, un viņš paļāvīgi sāk iet iekšā dzīves situācijās un izmēģināt lietas, kuras līdz šim šķitušas neiespējamas.

Piemēram, partnerattiecībās, nonākot situācijā, kura līdz šim likusies neizturama un beigusies ar konfliktu, cilvēks it kā no malas ierauga un ievēro, ka sācis dziļi elpot, ka necenšas situācijā iejaukties vai to mainīt tā, kā to būtu darījis agrāk. Viņš ievēro arī to, ka nebēg no situācijas un to, kā caur paļāvību un pacietību viņa robežas un pieņemšana izplešas plašumā.

Un atklājas, ka tas, kas šķitis kā nepārvarama robeža, aiz sevis slēpj jaunu, brīnišķīgu pieredzi.


Un pastāv vēl kāds psiholoģiskais aspekts, kuru psihe paveic pati ar sevi. Jogas ķermeņa poza, kuru cilvēks iztur statiski, esot pilnībā apzināts, liek cilvēkam (viņa centrālajai nervu sistēmai) tik ilgi atspoguļot pašam sevi un savas reakcijas uz notiekošo, līdz viņš pats pārtrauc automātisko reaģēšanu uz pasauli!


Noslēgumā


Izprotot apzinātības dziļāko jēgu, cilvēkam pašam pakāpeniski kļūst saprotams, ka pozu perfekta izpildīšana nav un nevar būt jogas prakses virsuzdevums. Gluži otrādi – tā var cilvēku aizvest projām no jogas.

Prakse, kas papildināta ar apzinātību, apstiprina daudz dzirdēto teicienu: „mērķis ir ceļš”. Prakse un dzīve sāk notikt, pieņemot, ļaujoties un reizēm pat izbaudot notiekošo, nevis akli un bieži vien naidīgi (pret sevi un pārējiem) dzenoties pēc ārēja mērķa vai perfekcijas.